Dzimusi 1930. gada 6. martā. Beigusi Elkšņu skolu Ikšķilē. 1949. gadā absolvēja Rīgas pilsētas 6. vidusskolu. No 1950. līdz 1956. gadam studēja Rīgas Medicīnas institūta Vispārējās ārstniecības fakultātē. Ķirurga specialitāti viņa apguva klīniskajā ordinatūrā pie profesora Jāņa Bunes Rīgas P. Stradiņa Republikas klīniskajā slimnīcā. Šajā slimnīcā kā augstākās kategorijas ķirurgs Vaida nostrādāja līdz 1970. gadu beigām, kad vienu gadu vadīja ķirurģijas nodaļu r/a VEF Medicīnas un sanitārijas daļas slimnīcā. Pēc tam strādāja par ķirurgu Rīgas pilsētas 1. klīniskajā ātrās medicīniskās palīdzības slimnīcā, no kurienes 1982. gadā pārgāja strādāt uz Rīgas pilsētas 4. klīnisko Sarkanā Krusta slimnīcu, kur strādāja līdz tās likvidēšanai 1994. gadā.
Pēc ārsta prakses pārtraukšanas Vaida nodevās sabiedriskajam darbam un novadpētniecībai. Viņa darbojās Latvijas Kultūras fonda valdē un Daugavas komisijā kopš tās izveidošanas. Rosinājusi un īstenojusi ideju par vismaz 30 piemiņas zīmju uzstādīšanu Daugavas krastos. Kopš 1988. gada pētījusi Andreja Pumpura dzimtas vēsturi (publikācijas izdevumos „Varavīksne”, „Literatūra un Māksla”). Kopš 1995. gada Vaida piedalījās Daugavas svētku organizēšanā. Viņa ir četru izdoto „Daugavas rakstu” krājumu un grāmatas „Sēļu zeme” (1994) sastādītāja. Vaida sarakstījusi grāmatu „Gājums” (1994), kurā daudz stāsta par Ikšķiles vēsturi, publicējusi novadpētnieciskus rakstus „Latvijas Vēstnesī” (2004–2005), „Ikšķiles almanaha” pirmajā un otrajā laidienā. Birzgales, Daugmales, Jumpravas, Lielvārdes un Ogres skolām uzrakstījusi novadu vēsturi. Vaida ieteikusi nosaukumus daudzām Ikšķiles ielām.
Nepabeigts palika manuskripts novadpētnieciska rakstura grāmatai par Daugavpils pilsētas vēsturi.
Par sabiedrisko un novadpētniecisko darbību Vaida 2002. gadā saņēma 4. pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni. Viņa bija Latvijas Ordeņu brālības domes valdes locekle.
