Dzimis 1919. gada 17. janvārī Talsos. Bērnību pavadījis Ventspilī. 1939. gadā beidzis Latviešu aktieru arodbiedrības Teātra skolu. Aktiera gaitas sāka 1934. gadā Ventspils Latviešu teātrī.
Dailes teātrī Valdmanis sāka strādāt 1938. gadā. Reizēm aktieris tēloja nelielas lomas, piemēram, Viljams Kemps M. Zīverta lugā „Āksts” (1938), troļļu virsnieks H. Ibsena lugā „Pērs Gints” (1939), vācu laikā − Pelūde A. Eglīša „Kosma simfonija”, Kārlis lugā „Brīnumzālīte” (1944) – M. Teteres dramatizējumā pēc R. Blaumaņa noveļu tēmām. Romeo V. Šekspīra lugā „Romeo un Džuljeta” (1943) Koknesi Raiņa lugā „Uguns un nakts” (1947), taču galvenokārt piedalījās masu skatos − V. Lāča „Uzvara” (1945), A. Upīša „Spartaks” (1945), V. Višņevska, V. Azarova „Un viļņojas jūra” (1945), R. Blaumaņa „Pazudušais dēls” (1954).
„..Kārļa Valdmaņa uzplauksmes zvaigzne uzlēca, ienākot krieviem – un te nav nekāda paradoksa. Mazliet paputinātajā Dailes teātra ansamblī, kad daudzi atradās no frontes nogrieztajā Kurzemē vai Vācijā, tie, kuri bija palikuši, spēlēja pirmās vijoles. Tā Kārlim Valdmanim tika Šekspīra Romeo. No šī brīža realizējās Valdmaņa varoņlomu sūtība. Uldis – daudzviet apdziedātajā „Pūt, vējiņi!” iestudējumā viņam bija prognozējamas visoptimistiskākās perspektīvas līdz tam brīdim, kad stafeti pārņēma teātra 2. studijas absolventi. Viena loma šai posmā aplūkojama atsevišķi: Kriss A. Millera drāmā „Džo Kellers un viņa dēli”. Kāpēc šo lugu, krieviem valdot, ņēma repertuārā ir skaidrs – tur ir par korupciju svētā kara laikā. Tomēr Dailes teātra izrādei Eduarda Smiļģa un Margas Teteres režijā piemita uzsvērti psiholoģisks raksturs. Te tika izanalizētas nodevības saknes ne jau no aspekta „par” vai „pret”, bet gan – kā tā rodas. K. Valdmaņa tēlotais jauneklis atklāja kara varonības utopiju saskarsmi ar dzīves realitāti. Šī bija tajā posmā viena no patiesākajām Dailes teātra izrādēm. 1954. gadā, rakstot par Blaumaņa „Pazudušo dēla” izrādi DT, esmu norādījis, ka K. Valdmaņa Krustiņa vadmotīvu nosaka uzticība, saprašana, atzīšana. Šis aktieris prata par to pārliecināt, un vismaz šai ziņā viņš bija vecās skolas aktieris.” – tā par Kārli Valdmani rakstīja teātra zinātnieks un kritiķis Māris Grēviņš. „Aktieris pievērsa sev uzmanību ar patīkamu, mazliet lirisku, bet tai pašā laikā vīrišķīgu aktiera īpatnību. Viņa Uldis bija mazāk straujais daugavietis, kas kā viesulis iebrāžas klusajā zemnieku sētā, satricinādams visu savā ceļā – gan iesīkstējušās ierašas, gan sirdis un dvēseles, vairāk izrādes poētiskās idejas nesējs. Viņa tēlotais Boriss, Tēvijas kara varonis, cauri vasaras zaļuma svaigumam, sniegputeņu brāzmām, partizānu gaitām drūmu mežu biezokņos iznesa savu gaišo mīlas sapni. K. Valdmanis izpelnījies ievērību arī ar savām vokālajām dotībām, patīkamo, sulīgo baritonu, kas bagātīgi ticis izmantots Dailes teātra izrādēs.” Pēc aiziešanas no Dailes teātra 70. gadu sākumā, mākslinieks kopīgi ar dzīves biedri Margu Teteri pievērsās amatierteātra mākslas izkopšanai Latvijā.
Par ikšķiliešiem Kārlis Valdmanis un viņa dzīvesbiedre Marga Tetere kļuva 1960. gadu sākumā. Uzcēla vasaras mājiņu, bet jaunās šosejas būves dēļ nācās pāriet uz citu vietu, uz Ķiršu ielu. 1980. gadu nogalē māja bija gatava.
Abi mākslinieki uzsāka aktīvu sadarbību ar Ikšķiles amatierteātri. 1960. gada septembrī skatītāju vērtējumam tika nodota pirmā brīvdabas izrāde − Aspāzijas „Vaidelote”, kuras režisors bija Kārlis Valdmanis un inscenētāja Marga Tetere. Decembra mēnesī jau notika otra pirmizrāde Sk. Bērziņas lugai „Zaudētie gadi”. Gūstot labus panākumus rajona skatē, šī izrāde tika izvirzīta uz Rīgu – republikas dramatisko kolektīvu skati. Blakus režijas darbam, Kārlis Valdmanis spēlēja dažādas lomas: Krīvu Aspazijas „Vaidelotē”, Ābramu R. Blaumaņa „Trīnes grēkos”, kā arī piedalījās visos teatralizētajos Saulgriežu cikla uzvedumos.
Kārlis Valdmanis bija viens no Ikšķiles brīvdabas estrādes cēlējiem 1980. gadā.
Miris 1993. gada 3. janvārī. Apglabāts Ikšķiles kapos.
D. Villeruša
Izmantotā literatūra:
Māris Grēviņš. Dailes teātris. Liesma, 1971.
M. Grēviņš. Kārlis Valdmanis (17. 01 1919.-03. 01. 1993.). Literatūra un Māksla, 1993. gada 15. janvāris.
