Stāsts par Ikšķili

1195
Pasākumi Ikšķiles estrādē
Pasākumi Ikšķiles estrādē

Pagājušie valsts svētki uzbangoja neticamu patriotisma vilni. Mīlestība pret savu zemi, atbildība par to. Par spīti visam ticība, ka iespējams raudzīties gaismas virzienā. Ielās, cilvēkos, mājās ar tuviniekiem un draugiem, pat oficiālos pasākumos to varēja just.

Mēs Ikšķilē arī priecājāmies. Divu gadu cīņa ar koruptīvu vairāku miljonu pašvaldības pasūtījumu ar segvārdu “Kultūras kalns” noslēdzās ar aizsargājama kultūras pieminekļa statusa piešķiršanu Ikšķiles vecajai estrādei.

Tātad nebūs domniekiem un domniecēm postīt senu, skaistu ainavu, nebūs slēgt dārgus , nelikumīgus darījumus, par kuriem būtu jāmaksā katram ikšķilietim.

Šis stāsts ar pagaidām laimīgām beigām ir pierādījums, ka ir vērts cīnīties pret klajām varas netaisnībām. Un ka bieži ir gluži tā, kā reiz padomju laikos- vietējie pakalpiņi strādāja daudz zemiskākās lietas kā viņu Maskavas kakla kungi.

Cīņa par Ikšķiles estrādi un veco kultūras namu tagad ir vesels dokumentu un pierādījumu sējums. Daudzu Ikšķiles patriotu ziedotas no darba brīvas stundas, arī iebiedēšanas mēģinājumi. Brīži, kad likās, ka tumsonība un darījumi uzvarēs. Ka taisnības nav un nebūs.

Svētku laikā tik daudz pieminētais patriotisms, piesauktie atmodas laiki, dziedātās sirdi kustinošās dziesmas vedināja uz pārdomām, ko tad īsti nozīmē patiesa savas zemes mīlestība un atbildības sajūta par to.

Visdrīzāk tāpat kā cilvēku attiecībās- nedari gauži, nemelo, nekrāp, esi uzticīgs, nemeklē sava labuma, dod uu nepaģēri pateicību. Neesi vienaldzīgs.

It kā vienkāršas, pašsaprotamas lietas, bet cik bieži dzīvē noiet greizi- mīlot tuvāko un mīlot savu zemi.

Mēs Ikšķilē cīnījāmies, ziedojām savu laiku, lai greizi nenoietu. Jā, tas ir tikai mazs dzimtās zemes stūrītis, ko nosargājām, maza patriotisma doniņa, tomēr tieši tā, pamazām, palēnām, pacietīgi veidojas lielās apjausmas.

Naktī pēc valsts svētkiem zemi pārklāja pirmais sniegs. No rīta mākoņi pašķīrās un spīdēja saulīte. Tik skaisti izskatījās Ikšķiles vecās estrādes kalns, sniega pūkas, ko vējš trenkāja priežu zaros.

Raugoties uz Daugavu, atcerējos epizodi no bērnības. Vēstures skolotāja mūsu mazo klasi saulainā vasaras dienā bija atvedusi uz šo vietu. Noturēt tādu brīvdabas stundu. Mēs sēdējām zālītē, puikas domāja, kā pievērst meiteņu uzvedību, meitenes apzinīgi klausījās. Skolotāja stāstīja seno leģendu par vācu kuģiem, kas brauca pa Daugavu, apstājās pie lībiešu ciema, vaicāja, kā tas saucas. Lībieši savā valodā atbildēja- ‘’viens ciems’’, bet vācieši savās hronikās ierakstīja Ikeschile. Pēcāk viņi tur uzbūvēja baznīcu. Un cita leģenda vēstīja, ka viņi esot uzcēluši pieminekli tiem nodevējiem, kas atvēra viņiem vārtus. Un cita leģenda vēstīja, ka lībieši briduši Daugavā , lai nomazgātu no sevis nost jaunatvesto ticību.

Bērnības epizode itin kā pastiprina piederības sajūtu. Mīlestības sajūtu pret šo vietu, atbildības sajūtu par to. Kā pieskarties ķieģeļu sienai, kas pirms daudziem gadsimtiem ir bijis kādu dzīvu roku darbs, kā pielikt plaukstu simtgadīgiem kokiem, ko kāds ir stādījis, kā noglāstīt akmeni, ko sen, sen kāds ir kalis, kā paturēt rokās koka vārpstiņu, ko kāds reiz grebis .

Tik jau vien ir pasaule, kā mūsu roku darbs. Tik vien ir Latvija, kā mūsu roku darbs.

Ikšķiles vecā estrāde arī ir roku darbs. Pašu rokām vesti akmeņi, pašu rokām mūrēti.

Paši arī šo roku darbu nosargājām.

Kopīgot