Kultūras apvārsnis

4477
Mūsu Ikšķile
Mūsu Ikšķile

Kad pie manis brauc draugi vai žurnālisti no tuvām un tālām zemēm, es vienmēr saku – Ikšķilē ir īpašs apvārsnis.

 Un stāstu stāstus par vēsturisko Meinarda salu, par strēlniekiem, kurus te atveda apglabāt no Nāves salas, par pirmās brīvvalsts laika Daugavas svētkiem, par mākslinieku plenēriem, par Kugas māju, par Margas Teteres leģendāro tautas teātri padomju laikos, par neaizmirstamajām Jāņu svinībām ar pārpildītu estrādi un raudošiem klaida tautiešiem, kuriem stingrā uzraudzībā te ļāva atbraukt no Rīgas, par atmodas un Tautas frontes laika emocionālajām demonstrācijām.

Es vienmēr esmu lepojusies ar Ikšķiles apvārsni. Ar to īpašo auru, kas vēsturiski piemīt šai skaistajai vietai Daugavas krastā. Un jo īpaši ar Ikšķiles sirdi – veco kultūras namu, estrādi un skaisto pakalnu, kas sevī glabā maģisku spēku un no kura var redzēt ne tikai Daugavu, bet debesu apvārsni.

Kad pirmoreiz izdzirdēju vārdu salikumu Kultūras kalns, pirmais, kas ienāca prātā – cik primitīva ir šīs idejas radītāja iztēle. Kultūra kā milzu apjoms, nevis kā personisks, uzrunājošs stāsts. Kultūra kā kaut kas neaptverams, nevis kā tuva ikdienas sajūta. Kultūra kā kaut kas neaizsniedzams, nevis kā pašu rokām veidota ainava. Kultūra kā atsvešināts objekts, nevis kā dvēseles stāsts.

Vēl biedējošākas aprises šī Kultūras kalna ideja ieņēmusi nu jau radītā projektā – milzu nefunkcionālā celtnē, kuras būvniecības izmaksas lēšamas piecos miljonos latus, kurus kā kredītu ļaunākajā gadījumā segsim mēs – Ikšķiles nodokļu maksātāji. Par saviem parādiem mēs iegūsim izpostītu Daugavas senlejas ainavu un ēku, kuru apsaimniekot inflācijas apstākļos nespēs pat saimniecisks faķīrs.

Mums, ikšķiliešiem, kas ikdienā suminam savas vietas vārdu tuvu un tālu, nav vajadzīgs kultūras kalns. Mums ir vajadzīgs Kultūras apvārsnis. Vieta, no kuras to redzēt, vieta, kur justies tam tuvu. Un tam nav vajadzīgi pieci miljoni, tam ir vajadzīga inteliģenta un patiesi kulturāla attieksme pret esošajām vērtībām, kas jau gadiem prasās atjaunojamas.

Visur pasaulē saprātīgi ļaudis cenšās vēsturi saglabāt. No vēsturiskām celtnēm un ainavām rada laikmetīgas ēkas, kurās labi sadzīvo pagātne, tagadne un nākotne.

Kultūras kalna idejas nesēji rīkojas pretēji – nošķūrēt vēsturi, turklāt ar neētiskām personīgām metodēm, kas melns uz balta apliecina – jā, tā roka roku mazgā un pašiem liekas, ka abas baltas.

Bet mēs nebūsim nīkuļi. Daudz esam cīnījušies pret šo kalnu, un cīnīties turpināsim. Un, ja milzīgā sabiedrības pretreakcija nebūs arguments kultūras kalna bīdītājiem un, ja neraugoties uz profesionāļu , mākslinieku, rakstnieku, arhitektu un vispār ikšķilnieku plašajiem protestiem, viņi te sūtīs celtniecības buldozerus, tad lai viņi zina – mēs gulsimies uz estrādes soliņiem un tā būs liela mēroga akcija, kas izskanēs tuvu un tālu. Un mēs to darīsim Ikšķiles kultūras apvāršņa labad.