Pašiem sava bāka

Pirmais Ikšķiles Vides mākslas festivāls noslēdzies – atstājot pēdas pilsētas ainavā. Šeit paliek un savas pastāvīgās novietnes atradīs Koktēlniecības simpozija darbi. Paliek arī metālmākslinieka MĀRTIŅA BERLANDA vides objekts VADUGUNS, ko arī turpmāk varēsim skatīt Zaļo Salu teritorijā Daugavmalā.

Metāla “bāka”  turpmāk iezīmēs dekoratīvu un poētisku vertikāli, kas tīkami atsvaidzina Zaļo Salu lēzeno ainavu. Bākas “ķermenis” veidots no diviem gareniski pārgrieztas un sametinātas biezsienu metāla caurules fragmentiem. Ovālie izgriezumi metāla korpusā piešķir tās robustajam stāvam vieglumu un reizē piedāvā skatam arī (atkarībā no diennakts laika) mainīgus ainavas, debesu, saulrieta, naksnīgās debess izkadrējumus. Taāu savu īsto dzīvi bāka sāk līdz ar krēslas iestāšanos, kad tiek iedegtas tās gaismas un tā labi pamanāma no dažādiem skatpunktiem, arī dambja. Tumsā no pamatnes spilgti izgaismotais objekta siluets mainās un, pateicoties ēnu spēlei, iegūst citu, “nakts veidolu” un citas dekoratīvas dimensijas. Tās galotni iezīmē divas horizontālas metāla līnijas un, kā jau bākai piedien, sarkana, ritmiski mirgojoša laterna. Precizitātes cienītājiem: tā ir 9, 5 m augsta, 750 kg smaga, pamatā ielietas 5 tonnas betona.

Vides mākslas darba misija ir veiksmīgi komunicēt ar konkrēto vidi, ainavu, cilvēkiem. Tas ņemts vērā, arī veidojot šo objektu. Kāda ir “Vaduguns” vēsts un kā tapa, stāsta pats autors:

– Sen nekas paliekošs, un, galvenais, LIELS (pasmaida) mākslas frontē nebija radīts. Un tad nāca uzaicinājums piedalīties pirmajā Ikšķiles Vides mākslas festivālā. Dzīvoju Zaļajās Salās, reta izdevība – izstāde pati atnāk uz mājām! To nevarēju laist garām. Tā kā man vienmēr bijušas īpašas jūtas pret metālu, vēlējos izpausties šajā materiālā.

Tātad – sala pie upes, liela ūdens klajuma. Šķita – tai kaut kā trūkst. Bākas! Mani vienmēr fascinējušas bākas, to monumentalitāte, groteskums, cēlā funkcija – vadīt, pavadīt, glābt kuģotājus. Un vienā mirklī viss tapa skaidrs – ko veidot, kā tam jāizskatās.  Skice – kā jau tas notiek, ja ideja ir īstā – tapa ļoti ātri. Tad bija jāatrod darba optimālais mērogs. Uzmērīju poldera* augstumu (5 m) un secināju, ka bākai, lai tā kalpotu ne tikai kā vides dizaina elements, bet būtu arī redzama no upes un izmantojama kā navigācijas līdzeklis, jābūt vismaz 8 m augstai. Lai saglabātu šo proporciju, caurulei no kuras grasījos to pagatavot, bija jābūt vismaz 60 cm diametrā un 4,5 m garai! Tad nu ķēros pie Googles un drīz vien secināju, ka tādu tik īsā laikā varēs atrast tikai metāllūžņos. Un tad viss pēkšņi atrisinājās – “Rīgas Ūdens” šefs Aivars Zants atvēlēja savu mūžu nokalpojušu 80 cm ūdensvada cauruli! Par tādu varēju tik sapņot, šāds diametrs “pacēla” bāku līdz 10 metriem! Ļoti palīdzēja vietējie spēki – Edmunds Peslaks un Ļoša no SIA “Peslaks Metālapstrāde”. Draugi arhitekti palīdzēja sarēķināt pamatu apjomu. Talkā nāca gan radi, gan draugi, palīdzot rakt bedri pamatiem, uzcelt un nostiprināt bāku, nomainīt pēc trešā zibšņa pēkšņi izdegušo spuldzīti… Divu nedēļu laikā bāka bija gatava iedegšanai.

Nu mums ir gan mazliet vairāk mākslas, gan gaismas tumsā. Veiksmīgs vides objekts, sava bāka – saudzēsim to.

PAR AUTORU. Mārtiņš Berlands (1972) beidzis LU Pedagoģijas fakultātes Vizuālās mākslas nodaļu, strādājis Cité Internationale des Arts darbnīcā Parīzē (1997/1998). Kopš 1996. gada LMS Jauno Mākslinieku Apvienības biedrs. Sarīkojis trīs rotaslietu personālizstādes: divas Jelgavas GALERIJĀ, viena Upsalas universitātē, Zviedrijā. Piedalījies virknē grupu izstāžu. Darbi privātkolekcijās Latvijā, Francijā, Zviedrijā, Somijā, Dānijā, ASV u.c.
* Polderis – nosusināta platība, kas ar aizsargdambi norobežota no uzplūstošiem ūdeņiem.
Antra