Meinarda salas mistērija

1274
Meinarda salas mistērija
Meinarda salas mistērija

Reiz, jau krietnu laiku atpakaļ, kādās viesībās starp sarunām par bērniem, ēdienu un darbiem kāda sieviete sāka stāstīt par Ikšķili, saausījos pa cik pati nāku no turienes.

Viņa runāja par neparasto parādību Meinarda salā, ka tur no Ziemeļu puses nav iespējams nofotografēt baznīcu, fotoaparāts vai nu atsakās strādāt, vai arī bildes sanāk tādas kā priekšā būtu balti tēli. Mistika man patīk un nolēmu to pārbaudīt kaut kad.

 Šovasar atminējos to stāstu, par spokošanos personīgi tai salā nebija līdz šim dzirdēts, tādēļ vispirms nolēmu apjautāt Ikšķiles vecos iedzīvotājus, lai uzzinātu ko sīkāk un patiesi, savādie baltie tēli tur ir manīti tieši fotogrāfijās, kāds manījis arī baltu tādu kā sievietes tēlu, kāds atkal vīrieša ir dzirdēta dziedāšana, redzētas sveāu gaismas, stāsti dažādi un viens par otru neparastāks.

 Laikā, kad ūdens ir Daugavā nolaist tik tāl, ka ar sausām kājām var aiziet līdz Meinarda salai nolēmu visu sīki izpētīt pavadot tur vienu nakti, precīzāk šī gada 2.augustā no plkst. 18:00 – 7:00.
 Mēģināju kādu pierunāt doties līdzi, bet neviens nepiekrita atrunājoties ar laika trūkumu – devos viena, aprīkoju savu velosipēdu ar lampām, somā ieliku termosu ar kafiju, fotoaparātu, segu, pāris maizītes, šokolādi, kladi, pildspalvu, lai īsinātu laiku rakstot un devos pretī nezināmajam piedzīvojumam.

 Cilvēki iecienījuši šo neparasto salu un kāpēc lai tā nebūtu, jo vieta skaista un vēsture ar vilina doties apskatīt un ieelpot senatnes pieskārienu ( Holšteinas pilsētas Zēgebergas klostera augustīniešu ordeņa kanoniķis Meinards te 1184. gadā sāka celt baznīcu. Līdz Rīgas dibināšanai 1201. gadā dievnams bija Livonijas bīskapa sēdeklis, kapitāli pārbūvēts 1879. – 1881. gadā, sagrauts 1916. gadā. Šobrīd salā ir uzstādīts 10 m augsts metāla krusts (mākslinieks E. Samoviās) un akmens altāris (tēlnieks J. Karlovs). Konservācijas nolūkos 2002. gadā drupām uzlikts metāla segums.).
 Vēroju ļaudis sēžot uz akmeņiem pie ūdens, fotogrāfēju apkārtni un arī baznīcas drupas no visiem iespējamiem stūriem un rakursiem, bildes sanāca.
 Apmēram ap deviņiem vakarā sāka krēslot un bildēs piefiksēju ko neparastu – baltus pleķus. Vai tie būtu tie tēli par kuriem bija dzirdēts? Es neparastos attēlus uzņēmu no Dienvidu puses stāvot blakus ūdenim. Raudzījos te attēlos, te uz baznīcas drupām un iesmējos, jo pamanīju mazu mušiņu mākoni sev priekšā, uzspīdināju ar lukturīti uz šiem lidojušajiem mošķiem, tie atstaroja gaismu, tādēļ arī attēlos ir tie spožie baltie pleķi – zibspuldze pret tiem atstarojās. Tā viens noslēpums atšķetināts, jo tieši no Ziemeļu puses sanāk vistuvāk stāvēt ūdenim, bet šie lidoņi labprāt uzturās ūdens tuvumā un pa cik no `mistiskās vietas` ir skaists skats uz drupām tad tur visbiežāk daudzi mēģina veikt fotoattēlus un tieši tai pusē ir visvairāk šo mušiņu mākoņu.

 Baltie pleķi bildēs vairs nebija noslēpums, bet stāstos bieži pieminētā sieviete, kas manīta ap pusnakti ejot uz altāri, mani interesēja, tādēļ turpināju pavadīt laiku uz salas.

 Lai arī diena bija silta ap pusnakti pie ūdens sēžot un malkojot kafiju, kļuva vēss, izvilku no somas jaku un segu, ieriktējos uz mūra un klausījos nakts skaņās. Pēkšņi satrūkos no balss, tā skanēja no ūdens puses, man acīs tika iespīdināta spoža gaisma. Sajutos neomulīgi. Mani sveicināja kāds vīrietis, kurš izleca ārā no laivas. Atņēmu sveicienu, un piesardzīgi izpētīju kā vajadzības gadījuma pazust, ja vīrietis izrādīsies bīstams. Viņš bija ieradies uz nakts copi, pamanījis ko dīvainu uz mūra nolēmis apskatīt kas tas ir. Izstāstīju ko es te daru, vīrietis pasmējas, izteica apbrīnu, ka sieviete viena uz ko tādu izgājusi un pastāstīja, savu stāstu.

 `Reiz braucot uz copi ar laivu cēlos pāri Daugavai ievēroju savādu baltu gaismu baznīcā, tā lēni slīdēja uz to vietu, kur bijis altāris un tad izzuda`.

  Ko tādu jau biju dzirdējusi un saņēmu vēl vienu liecību par šo parādību. Makšķernieks kādu pustundu pakavēja man laiku ar dažādiem stāstiem un tad devās tur kur sākumā bija plānojis pirms ieraudzīja mani.

 Iemetu skatu savā mobilajā telefonā, pulkstens rādīja turpat viens naktī, bet balto tēlu nebiju satikusi, kur nu vēl nobildējusi, vēlreiz pārbaudīju fotoaparāta uzstādījumus, lai varētu fotografēt bez zibspuldzes, nolecu no mūra un devos pastaigāt pa salu. Sajūta bija dīvaina, bet ne baisa, vienkārši savādi bija aptvert, ka stāvu vietā kur tik daudz notikumu vēstures gaitā ritinājušies. Apsēdos dēļ rasas mitrajā zālē pie rožu krūma un raudzījos naksnīgajās debesīs, Daugavā kaut kur nošlakstēja ūdens , droši vien kāda zivtele izgājusi pavakariņot, nodomāju. Dīvaini, ka neviens nezin, kas varētu būt tas baltais sievietes tēls, kas šeit mēdz parādīties, nekādas teikas, ne leģendas nedzirdēju no stāstniekiem. Pafantazēju par šo tēlu radot savu leģendu par pieviltu jaunavu, ko līgavainis pametis pie altāra. Viegls vējiņš pūta no Rietumu puses, turpat līdzās sisināja sienāžu trio, virs galvas pārlidoj!
 a naktsputns, no Meidropa (restorāns un atpūtas kompleks Ikšķilē Daugavs krastā) atspīdēja gaismas,  no otras puses bija akla tumsa, apkārt valdīja tīkama romantiska noskaņa un ne miņas no mistikas. Te salecos no trokšņa kas nāca no manas kabatas – zvanīja telefons, klausule skanēja drauga jautrā balss, kurš jautāja cik spokus jau esmu noķērusi, dusmojos, ka zvans mani nobiedējis, lēnām gāju uz sava velosipēda pusi, tas stāvēja pie mūra un bezrūpīgi pļāpāju, ejot cauri baznīcai, sajutu spēcīgu vēja pūsmu  izejot caur mani, pār muguru pārskrēja spēcīgi drebuļi un nez kāpēc pārņēma  sajūta, ka kāds stāv man aiz muguras, rokās sažņaugto telefonu turpinot turēt pie auss pagriezo un ieraudzīju to kas mani vēroja, īss mirklis likās kā mūžība, dzirdēju drauga balsi, kurš jautāja, kas man tur notiek, spēju pateikt tik vienu – `neticu savām acīm` – uz altāra, man aiz muguras sēdēja milzīga skaista pūce, vÄ!
 “ja pūsma bija radusies tieši dēļ tā, ka viņa pārlidoja!
 tieši virs manas galvas, nu tāda skaistule, tik tuvu brīvā dabā šo burvīgo naktsputnu nebiju vērojusi. Diemžēl nofotografēt man nesanāca, kāmēr slēdzu iekšā aparātu pūce aizlaidās tālāk savās darīšanās.

Tālākā nakts ritēja savu gaitu nekā neparasta neieraudzīju un pēc āetriem rīta neizturēju, sāka nākts miegs un kļuva visai drēgns pat esot ar segu uz pleciem, tālab devos mājup.