Mākslas zinātnieces INGRĪDAS BURĀNES saruna ar Maiju Avotu žurnālam „MĀKSLA +
Gadu mija ir laiks, kad visintensīvāk ieceram, viens otram novēlam kādus savas dzīves iekšējās un ārējās pārveides principus, vismaz domās tiecamies pēc formu sakārtotības konkrētās situācijās un struktūrās. Laiks, kad baznīcu ceremonijās un koncertos uz brīdi piestāj pat tie, kuru skrējiens ikdienas burziņā ved garām šīm sabiedriskajām celtnēm, telpām. Valsts atjaunotnes procesos pieaugusi un mainījusies baznīcas kā institūcijas loma. Līdztekus strauji kāpinājusies baznīcu ēku un iekārtu apzināšana, sakārtošana un jaunradīšana. Šis darbs ir sarežģītu jautājumu komplekss, kas tieši attiecas uz tēzi par kultūras pieejamību visā Latvijas teritorijā. Kādas formas piešķiram mantojumam, kas ir mūsu vēsturiskā atmiņa, pieredze? Kā to papildinām ar šodienas jaunradītām sakrālās mākslas vērtībām? Vai formas ir atbilstošas sabiedrības garīgo centienu, vajadzību apmierināšanā, izglītošanā, gaismas radīšanā? Tie ir jautājumi, par kuriem sarunājos ar mākslinieci MAIJU AVOTU.
Viņa šobrīd ir viena no pieredzējušākajām speciālistēm, kura nu jau desmit gadus praktiski darbojas baznīcu interjeru izveidē. Godprātīgi un bez liekas popularitātes Maija veido telpas un iekārtu priekšmetus, kuros materializējas priekšstati par garīgumu, tā raksturu, dziļumu. Ar viņas darbiem sastopas, tos izmanto simtiem, pat tūkstošiem cilvēku gan vientulīgi klusā lauku baznīciņā, gan tūrisma industrijas apskates objektā Rīgas centrā.
Manuprāt, baznīcu ārējā un iekšējā forma ir viens no vissarežģītākajiem uzdevumiem māksliniekam. Jo par šādu mākslas darbu vēstījuma, emocionālās izteiksmības, funkcionalitātes nozīmi un pakāpi gandrīz ikvienam ir savs priekšstats, strikts viedoklis. Biežāk tas ir klasiskajā tradīcijā balstīts, iemācītos pieņēmumos vai reliģiskos kanonos sakņots. Jauninājumi šajā mākslas atzarā notiek lēni un parasti ir saistīti ar pretrunīgām diskusijām speciālistu un telpu lietotāju vidē. Jāatzīst arī, ka rezultāti atjaunotajās vai jaunradītajās Latvijas baznīcās nereti savu formu nepilnību dēļ neatbilst tai sabiedriskajai nozīmībai, kuru prasa šāda tipa celtnes.
Jā, tam var piekrist. No kuras puses to domu domājam, tomēr nonākam pie tā, ka forma patiesībā ir stila jautājums. Stils veidojas no formu tīrības, skaidrības, formveides principiem kā vēsturiskā atskatā, tā mūsdienās. Katram laikam ir sava attieksme pret formas tīrības vai formas sarežģītības pakāpi. Diemžēl daudzi mūsdienās nesaskata, nenovērtē tīrās, vienkāršās formas vērtību. Tāpēc šodienas Latvijā interjeristam, vides māksliniekam, dizaineram vienmēr pastāv jautājums par formālās izteiksmes līdzekļiem — cik tālu formu sarežģīt, vai vajag un kā rotāt, dekorēt. Savā darbībā pārstāvu to virzienu, ka skaidri nolasāma forma ir pietiekami bagāta, ka tā pati par sevi ir vērtība.
Vides sakoptība ir kultūras pazīme. Taāu intensīvajā sakārtošanas un pārveidošanas darbā redzu divas izteiktākās tendences, kas vieš pārdomas, pat bažas – vai ceļi, kurus izvēlamies, ir pareizie, mākslinieciskajiem kritērijiem atbilstošākie. Proti, no vienas puses dominē nevajadzīgi samudžinājumi, uzslāņojumi, ārēji tukša dekorativitāte. Pietrūkst formas skaidrības ne tikai vides izveidē, neattaisnota sarežģītība pat domāšanā, valodā kļūst par normu. No otras puses, minimālisma koncepcija, racionālisms, stereotipi, funkcionāla novienkāršošana, māksliniecisks primitīvisms, atsvešinātības momenti pat individuālās dzīvojamās telpās vedina domāt, kādā mērā šie procesi noplicina, ietekmē, sašaurina cilvēku jūtu pasauli.
Cilvēki ir ārkārtīgi dažādi, un arī viņu vajadzības ir ārkārtīgi atšķirīgas. Kultūras vēsture jau rāda, ka attīstība ir viļņveidīga. Ir posmi, kad valdošās ir tās ārēji rotātās formas, tad atkal seko laika posms, kad dominē tīrās, skaidrās formas, kuras nosaka funkcija, nepieciešamība. Šķiet, ka pašlaik kāds posms atkal ir noiets un jāskatās, kad mēs to kūleni apmetīsim. Bieži vien, izvērtējot interjerus, nevar saprast, kur meklējami kļūdu cēloņi — nevarēšanā, negribēšanā, materiālajā pieticībā vai izglītības trūkumā. Bet jau teicu, man liekas, ka esam šobrīd izgājuši cauri kādam posmam, kas gan bija diezgan netīkams, gan objektīvi nosacīts. Sabiedrībā jūt vēlmi kvalitatīvi sakārtot vidi, pastiprinās interese par zaļo domāšanu, par dizaina izglītības jautājumiem. Tīra, skaidra, precīza forma vienmēr prasa ļoti labus materiālus. Labu materiāla izpratni. Materiāla kvalitātes. Virsmas kvalitātes. Arī detaļu kvalitāti. Tīrā un skaidrā formā neko nevar noslēpt, notušēt. Tā prasa lielu atbildību, zināšanas un izjūtu. Manuprāt, pašlaik ir tāds posms, kas vieš cerības, ka tās kvalitātes mums apkārt vairosies. Lai gan, kā praktizējoša interjeriste varu teikt, ka no desmit pasūtītājiem varbūt viens ir tāds, kas īsti izprot un novērtē mākslinieciskas, radošas kvalitātes.
Nesen pabeidzi darbu pie diviem lieliem pasūtījumiem, kuros sekmīgi varēji īstenot tās idejas, kuras kā māksliniece piedāvāji. Kā pati esi izteikusies, tad darbs pie Sv. Meinarda baznīcas Ikšķilē un interjera izveide Daugavpils Mārtiņa Lutera baznīcas vajadzībām ir devis gandarījumu. Šos projektus uzskati par tādiem, kuros mākslinieciskos principus izdevies nepazaudēt kompromisu krustcelēs.
Interjera māksliniekam vienmēr jārēķinās ar pasūtītāja vēlmēm un iespējamiem kompromisiem. Taāu Ikšķiles baznīca ir īpaši laimīgs gadījums. Pirmkārt, nebija jāsteidzas, baznīcas interjers tapa trīs gadu laikā. Lēni, pārdomāti, katru ideju pamatīgi izvērtējot. Otrkārt, sadarbība ar draudzi bija ļoti veiksmīga. Cilvēki saprata, pieņēma, atbalstīja ieceres. Kopā ar māksliniecēm, kuras iesaistīju šajā darbā — vitrāžu autori Sandru Utāni, viņai jau bija pieredze, veidojot vitrāžas Rīgas Lutera baznīcas draudzes namam, un keramikas mozaīku autorēm Kristīni Lazdāni un Andu Poikāni — neskaitāmas stundas pavadījām ēkā, pārbaudot, kā rodas, veidojas, atklājas gaismu spēles, krāsu saskaņas. Gandarījums mums ir tāpēc, ka rezultāts ir acīm redzams, un arī draudzes locekļiem, vietējiem iedzīvotājiem ir prieks par atjaunoto baznīcu.
Uzdevums nebija viegls. Ikšķiles baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, to savulaik projektējis Pauls Kundziņš. Vecākajiem draudzes locekļiem vēl atmiņā bija pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu interjers, kad idejiskais centrs bija profesora Jāņa Kugas gleznotā altārglezna „Dod mums savu svētību, Jēzu!”. Šis interjers padomju laikā pilnībā gājis bojā. Vēsturiski Ikšķile tiek minēta kā kristīgās baznīcas izveidošanās vieta Latvijā 12. gadsimtā. Arī pati personīgi visu mūžu esmu saistīta ar Ikšķili, jo mani vecāki kopš manas piedzimšanas te ir dzīvojuši vasarās un mēs joprojām šeit mītam, kad meitiņai nav skolas laiks. Šie un daudzi citi apstākļi summējās, domājot par veidojamo iekštelpu.
Pirmā izšķiršanās bija saistīta ar to, ka nolēmām saglabāt starpstāvu, kas tika uzbūvēts laikā, kad Ikšķiles baznīcā ierīkoja Nacionālās bibliotēkas grāmatu krātuvi. Rezultātā ieguvām divus stāvus. Augšējā, dievkalpojuma telpa, tādā veidā ir cilvēka mērogā un ļoti mājīga. Apakšējā stāvā ir iekārtota izstāžu zāle un telpas draudzes vajadzībām. Bet ar šo lēmumu viss tikai sākās, jo baznīcas centrs ir altāris. Šādā telpas proporcijā tradicionālai altārgleznai vietas praktiski nebija. Uzmanības centrā nonāca logi, kuri sākotnēji bija augstu pie griestiem, bet tagad atradās cilvēku acu augstumā. Tāpēc nolēmām gatavot vitrāžas kā akcentu, faktiski ar tādu altārgleznas intensitāti. Pakāpeniski man izkristalizējās doma, ka logi tomēr prasa kādu apvienojumu ar freskām vai kā citādi. Freskas neuzdrošinājos draudzei piedāvāt, jo man šķita, ka finansiāli tas viņiem būs ļoti apgrūtinoši. Taāu draudzes pārstāvji papildināšanas, bagātināšanas domai pieķērās, rakstīja projektus, trāpīja „Sakrālā tūrisma” naudas dalīšanas vilnī, līdzekļus sagādāja. Mēs izšķīrāmies par keramikas mozaīkām, tādām stēlām, kas ir mūžīgs materiāls. Tā doma bija par ūdeni un debesīm, kas arī ir mūžīgas vērtības. Nu, piemēram, tā, ja tās būs, tad arī Ikšķile un Daugava būs. Man nedaudz bija bažas, lai tas motīvs neiznāk pārāk ilustratīvs, bet sarunās ar uzaicinātajām keramiķēm kopā ar arhibīskapu, mācītāju Eliju Godiņu, respektējot viņu ieteikumus, nonācām pie tā, ka izdevās apvienot saturisko bagātību ar tādu filozofisku nosacītību. Formas un krāsas ziņā stēlu vietu telpā noteica vitrāžas. Un tas ir lielākais meistarstiķis, kas tur ir paveikts, ka vitrāžu un keramikas mozaīku krāsa, forma sakrīt. Tur ir ļoti maigas pārejas, kas labi sasaucas, cita citu papildina, bagātina. Bija risks likt vertikālos akcentus tad, kad vitrāžas bija gatavas, bet ar pieredzi ir nākusi redzēšana uz priekšu. Zināju, ka ir un kā ir jādara, ka viss būs kārtībā.
Pilnīgi cita situācija bija Daugavpilī. Tur dievnams joprojām nav atjaunots līdz galam. Šajā gadījumā man kā māksliniecei bija brīvas rokas, jo draudze neizvirzīja stingrus noteikumus. Bieži vienīgais impulss ir pati ēka. Tā nosaka, kādā noskaņā un ar kādu raksturu veidot jauno iekštelpu. Respektēju ēkas neogotiskās formas, šos motīvus iestrādāju baznīcas iekārtas priekšmetos, meklēju to risinājumu, kas ierakstīts senajās velvēs, bet pašiem priekšmetiem būtu mūsdienīgu formu nosacītība. Pirmie radās baznīcēnu soli, tos ieliku vēl neizremontētajā zālē. Faktiski tā bija pārdroša doma sākt ar soliem. Tie ir cilvēkiem vistuvākie priekšmeti — uz tiem sēž, pieskaras ar rokām, atspiež muguru liturģijas laikā, zināmā mērā tie ir pat svarīgāki par altārdaļu. Un tieši soli bija tie, kas pārliecināja par izvēlētā ceļa pareizību gan draudzi, gan sponsorus. Altāra daļas proporcijas, ritmus savukārt vajadzēja samērot ne tikai ar visu iekštelpu, bet arī ar Jēkaba Bīnes altārgleznu, kuru draudze jau bija restaurējusi. Baznīcas atjaunošana notiek jau divpadsmit gadus. Padomju laikā tur bija gan noliktava, gan lokomotīvju remonta rūpnīcas boksa skola. Bet tagad, kad soli ir ielikti, altāris iesvētīts, cilvēki zina — jā, viss būs kārtībā.
Pa šo laiku esmu ieguvusi pieredzi un zināšanas par liturģiskajām tradīcijām, kuras, protams, vienmēr tiek ņemtas vērā. Obligāta prasība un vissvarīgākā lieta baznīcas ēkā ir krucifikss. Pārējais ir sirdsapziņas un zināšanu jautājums. No mākslinieciskās puses raugoties, svarīgi ir ienest baznīcas ēkā gaismu, pārnestā nozīmē — garīgumu; jābūt arī sabalansētībai ar dievnama arhitektūru un pareizām proporcijām
Var uzskatīt, ka šie projekti ir absolūti suverēni mākslas darbi, kuros izsakās tava domāšana, izpratne par telpas uzdevumiem, priekšmetu lietojumu, protams, arī par saturisko jēgu. Savā ziņā kā tāds jauninājums mūsu sakrālajā mākslā ir piedāvātais risinājums tradicionālo kanceli aizstāt ar mūsdienīgu pulti. Šo principu esi īstenojusi Ikšķiles baznīcā, arī citu tavu veidoto baznīcu iekārtās.
Ikšķiles baznīcas kancelei meklēju formu, kas sasauktos ar apaļo altāra daļu. Kanceles vieta radīja bažas, jo negribējās ielikt telpas daļā, kas jau tā bija samazinājusies, lielu piestiprinātu „kasti”. Izšķīros par pulti mūsdienīgās, maigās, plūstošās formās. Vietas nozīmību ar pakāpienu palīdzību pacēlu virs pārējā telpas līmeņa. Domāju, ka šādā risinājumā kancele ir atradusi savu vietu un ierakstās kopējā ansamblī.
Savukārt es to mūsdienīguma piesitienu redzu arī jēgas nolasījumā. Baznīca ir mainījusies, un jācer, ka mainīsies vēl vairāk, runāju tieši par Latvijas luterisko baznīcu. Proti, no pāri stāvošas institūcijas, kurā no augstām kancelēm nolasa sprediķus, tā demokratizēsies par gudru, saprotošu sarunu, līdzjūtības, izglītošanās vietu. Telpu, kurā pults, protams, ir iederīgāka.
Esi strādājusi ne tikai pie pilnīgi jaunu iekārtu radīšanas, bet ļoti veiksmīgi darbojusies rekonstrukciju laukā, kas savā ziņā prasa no interjerista citus dotumus, domāšanas, iejušanās pakāpi. Esmu pārliecināta, ka visai maz cilvēku zina, ka tieši tu esi veidojusi Sv. Pēterbaznīcas Rīgā jauno altāri, kuram pirmo mērķziedojumu deva vācbaltu centrs „Domus Rigensis”, tādā veidā dodot savu dāvanu Rīgas 800 gadu jubilejā. Pēc tava meta ir tapis skaistais virotņu altāris un koka soli Straupes baznīcā, kur interjera izveidē jau sava nozīme bija Paula Ārenda veidotajām velvēm un pēc Sigismunda Vidberga metiem darinātajām vitrāžām. Rūjienas, Valles, Kārķu baznīcu iekštelpas… Vai esi saskaitījusi, cik projektu jau realizēts?
Nē, bet apmēram divdesmit. Būs jāsaskaita, jo katram no šiem darbiem bijis savs uzdevums, raksturs, draudzes vēlmes, realizācijas gaita.
Runājot par tā sauktajām rekonstrukcijām, visu nosaka pieejamo vēsturisko materiālu, fotoattēlu daudzums un kvalitāte. Un, tā kā pārsvarā tie ir nelielā skaitā, tad faktiski atjaunotie interjeri, altāri ir parafrāzes par kādu stilu vai tēmu.
Piemēram, Rūjienas baznīcā bija saglabājušās vecās fotogrāfijas, un draudzes locekļi teica — mēs gribam tā, tieši tā un ne citādi. Lai gan skaidrs, ka no seniem attēliem nav iespējams izveidot ne precīzas kopijas un reizēm pat ne visai tuvas rekonstrukcijas. Nu neiznāk tas tieši, tieši tā. Tad jāmeklē proporcijas, ritmi, noskaņas. Varbūt, ka šādā darbā radošais moments ir mazāks, ka esmu saistīta ar formu, kas vecajās fotogrāfijās uzminama, bet gandarījums tāpat ir liels, ja darbs izdodas.
Rūjienas baznīcu iesvētīja Vasarsvētkos. Neaizmirsīšu vecos rūjieniešus. Tās tantes ar lakatiņiem, kas ar asarām acīs teica: „Paldies, meitiņ, paldies, tā ir mūsu vecā baznīca.” Vienmēr ar formu atdarināšanu un formu uztaustīšanu saistās arī tādas skaistas lietas. Piemēram, brīdis, kad iekārtas priekšmetus sanes baznīcā, sāk montēt, izkārtot. Tādos brīžos ieraugi, sajūti, kā telpa atdzīvojas, kā atgriežas noskaņa, kā lietas piepildās. Tas faktiski nav izstāstāms.
Tāpat bija ar Sv. Pētera baznīcas altāri, kuru atklāja un iesvētīja 2001. gada 29. jūnijā, Pēterdienā. Altāra kompozicionālo risinājumu maksimāli mēģināju pietuvināt kādreizējam vizuālajam tēlam, taāu to nevar uzskatīt ne par kopiju, ne iepriekšējā altāra atdarinājumu. Klātienē pētīju citur Eiropā sastopamos neogotiskos altārus, meklēju maksimāli precīzas formas. Savs nopelns šo baznīcas iekārtu atjaunošanā ir Rīgas Amatniecības vidusskolas audzēkņiem. No 1997. līdz 2004. gadam strādāju skolā par kompozīcijas, stilu mācības, kultūras vēstures pasniedzēju. Vadot kokapstrādes nodaļas diplomdarbus, varēju audzēkņus iesaistīt praktiskajā izvedumā. Sv. Pētera baznīcas atjaunotais altāris ir līdz šim lielākais, tā identitāte vairāk saistāma ar izmēriem. Tāpat izmantoju 18 metru augstumu, 12 apustuļu figūras, 11 torņus, kurus rotā gotiskās liesmiņas, kā 1853. gada Stefana darinātajā mākslas darbā.
Starp citu, kas tev pašai noteica to interesi par stiliem, formu, māksliniecisko mantojumu? Daudz vieglāk taāu ir strādāt ar mūsdienu biroju plaknēm, tur amplitūda nav tik plaša.
Mana interese veidojusies no tām izglītības iespējām, kuras man bijušas. Lietišķajos mācījos Keramikas nodaļā, un, protams, tajā laikā visi jūsmojām par skandināvu dizainu. Bet jau toreiz mani vienlīdz saistīja arī senatnīgais Rīgas, Latvijas vēsturiskajās ēkās. Tāds milzīgs, neizdzēšami spilgts iespaids radās no pirmās ekskursijas lietišķās skolas gados, kad braucām pa vecajām Kurzemes baznīcām. Var teikt, toreiz elpa aizrāvās. Pats lielākais un svarīgākais guvums bija Imanta Lancmaņa lekcijas, kad mācījos akadēmijā interjera un iekārtu nodaļā. Mēs bijām tas laimīgais kurss, kurš trīs gadus katru sestdienu dabūja Lancmaņa „Stilu mācību”. To nevar aizmirst. Šīs lekcijas pieder pie nozīmīgākā, ko akadēmijas gados guvu. Mums gan bija arī citi labi pedagogi, personības, piemēram, Voldemārs Šusts, Romis Bēms, Herberts Dubins.
Tagad pati strādā Mākslas akadēmijā, kopš 1984. gada — sagatavošanas kursos un no 1991. gada esi vides kompozīcijas interjera projektēšanas pasniedzēja keramikas nodaļā un funkcionālā dizaina nodaļā. Tas ļāvis tev izveidot, formulēt savus principus atšķirīgās darbības jomās. Šajā sarunā nepieskārāmies tiem mūsdienīgās vides paraugiem, kurus esi īstenojusi Latvijas vēstniecības ēkā Tallinā (2004), Latvijas vēstniecības telpām Berlīnē (2000), Vīnē (2003), telpu un mēbeļu projektēšanas darbs Siguldas Rakstnieku pilī novada domes vajadzībām (2005), arī individuālie pasūtītāji. Vai tajā vidē, kurā dzīvo ikdienā, esi tikusi līdz tādam sakārtotības līmenim, kuru uzskati par vēlamu?
Nu tā gluži nav kā hrestomātiskajā teicienā par kurpnieku un kurpēm. Tomēr īstas perfekcijas arī nav. Man nav pārspīlēti lielu prasību šajā ziņā, pietiek ar galdu, uz kura strādāt, jo visas sākumskices darinu ar roku, patīk zīmēšanas process. Man svarīgi, lai grāmatas, piezīmes, lekciju materiāli būtu vietā, faktiski viss ir pakārtots darbam. Atceros, kā reiz teica bijusī klasesbiedrene Rīgas 1. vidusskolā: „ Mēs taāu nedzīvojam mājās, mēs dzīvojam galvās.”
Noslēdzot šo sarunu, gribu pavaicāt — kas īsti šobrīd interjeros skaitās moderni?
Viss. Joprojām viss.
