Ikviens kas dzīvo pie grants ceļa vai ielas, cer sagaidīt sapni – asfalta segumu.

Kopš mainītas Ikšķiles pilsētas robežas, nekustamā īpašuma nodoklis tiek iekasēts kā pilsētā, bet ielas palikušas kā laukos.

Kad jautājām pašvaldībai, lai noasfaltē mūsu ielu, sekoja atbilde – nepieciešams projekts, asfalts esot dārgs.
Piekrītu, ka dārgs, bet plāna, kādā secībā ielas tiks asfaltētas, nav. Paliek vien tukši solījumi, ka reiz tas notiks.

Bet izrādās, ka Ikšķilē plānu lai noasfaltētu ielu nemaz nevajag, pietiek, ka esi pie varas. Par tradīcijām var uzzināt viegli, ja sāpi izrunā baudot tēju ar paziņām.

Asfaltēšanas tradīciju izveidoja Jānis Gunārs Rubenis (INP SIA “Ikšķiles māja” direktors), kurš 2012. gada pavēlā vakarā vēlreiz noasfaltēja Daugavas prospekta posmu no Rīgas ielas līdz Daugavai, lai gan ielas stāvoklis arī pirms tam bija ar asfaltu un vērtējams kā apmierinošs. Ar ko šis gabaliņš tik īpašs? Tur atrodas Jāņa Gunāra Rubeņa mātes māja, kurā šobrīd saimnieko viņa meita.

Google maps links.  Attēli uzņemti 2011.gadā pirms asfaltēšanas. Ir skaidri redzams, ka asfalta seguma kvalitāte ir pieņemama ielai ar tik mazu noslodzi un nav nepieciešams remonts.

Tradīcijas turpinātājs ir Indulis Trapiņš, Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs un Nr. 1 Vienotības sarakstā šajās pašvaldību vēlēšanās.

2016.gadā, vienlaicīgi ar Ezera ielas asfaltēšanu, piebraucamais ceļš (apt. 200 metri) līdz mājai iegūst jaunu asfaltu.

Ilze Bērziņa, Ikšķilniece jau 8 gadus.

Kopīgot
  • Olga Fomiceva

    Paldies par rakstu. Tad jau bilde kļūst skaidrākā, kaut arī nav pārsteidzoša. Mēs arī esam no tiem sapņotājiem (Jaunikšķile, kas šobrīd ir = Ikšķile), kas cer kādreiz ieraudzīt asfaltu un nekā nevar saprast, ar ko esam sliktāki.