Infrastruktūras objekti Latvijā…KAS TOS LIETOS???

1363
Skolas bērzu birzs krīt!
Skolas bērzu birzs krīt!

Pēdējā laikā ļoti aktuāla tēma gan presē, gan politiķu runās, ir demogrāfiskā situācija Latvijā.

Centrālā statistikas pārvalde publicē datus par dzimstības rādītājiem un tie apliecina, ka dzimstība Latvijā turpina strauji samazināties, t.i. 2010.gadā piedzimuši par 11% mazāk bērnu nekā 2009.gadā. Arī 2009.gadā ir bijis dzimstības kritums.
Politiķi ir apzinājušies, ka situācija ir nopietna un ziņo, ka demogrāfijas ziņā LV valsts sākusi balansēt uz tā sauktās sarkanās līnijas.

Sociālantropologs Roberts Ķīlis jau 2010.gadā atgādināja: "ka sabiedrības pašatražošanai vidēji ģimenē nepieciešami «divi bērni un vēl desmitdaļa», bet Latvijā šis rādītājs ir vidēji 1,4 bērni, turklāt aptauja parādījusi, ka cilvēki nemaz nevēlas
lielas ģimenes – aptaujā atklājies, ka arī iedomāti ideālos apstākļos vidēji ģimene vēlētos tikai 1,69 bērnus. Iemesli bērnu skaita samazinājumam ir vecāku vēlme ilgāk un vairāk dzīvot sev pašiem un nedrošība par spēju bērnus uzturēt. Ķīlis atzīmēja arī kontracepcijas uzvaras gājiena ietekmi."

Izklausās pavisam bezcerīgi, pat ja apstākļi būtu ideāli sabiedrība nevēlas sevi apgrūtināt ar pēcnācēju radīšanu. Tātad problēma ir nevis labklājībā, bet LV iedzīvotāju domāšanā. Steidzami ir jāveic pasākumi, kas maina domāšanu un bērnu audzināšanu padara par prestiža lietu!

LNT ziņās 2011.gada martā tiek paziņots, ka Labklājības ministrija nedomā sākt dzimstību veicinošu propagandu nācijas izdzīvošanas vārdā. Tai pat laikā tai esot daudzas idejas, kā atbalstīt ģimenes, lai tās izšķirtos par mazuļiem. Šo ideju vidū esot doma par pašvaldības auklīšu dienestu veidošanu, taāu idejas realizāciju kavējot finanšu trūkums.

Nu re, cik atbildīga pieeja, atrasts "malējais", t.i. pašvaldības, kuru finanšu trūkums neļauj uzlabot valsts dzimstības rādītājus. Lai gan manā skatījumā ir dažādas pašvaldības ar dažādām finanšu iespējām, bet dzimstības veicināšanas pasākumiem ir jābūt valsts politikas līmenī, jo valsts pilsoņi ir tie, kas veido valsti.

Iepriekšminētajās LNT ziņās Labklājības ministrija pauž arī viedokli, ka Latvijas nācija balansējot uz izdzīvošanas līnijas, kas no rozā toņa kļūst arvien sarkanāka.

Jāsaka, ka vismaz reālo situācija ir apzināta un tas jau ir pirmais solis, lai sāktu rīkoties, bet diemžēl rīcība diez vai sekos, jo ministrija liek uzsvaru nevis uz konkrētiem dzimstības stimulācijas pasākumiem, bet uz cerībām, ka dzimstības rādītājus nedaudz varētu uzlabot lielais skaits pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās dzimušo sieviešu, kurām varētu piedzimt pirmais mazulis, kad tās sasniegs 25. gadu vecumu.

Diemžēl jāsecina, ka valstiskā līmenī nekas netiek darīts un netiek arī plānots kaut ko darīt. Tiek cerēts tikai uz situācijas pašatrisināšanos. Tipiska oligarhu valdības pozīcija… tiem jau nerūp, kas būs viņu biznesa klienti – latvieši, arābi vai ķīnieši.

Un te rodas jautājumi: Kam mēs būvējam Stikla kalnu, Dienvidu tiltu, ceļus, sporta halles, stadionus, sporta laukumus?????? Vai tie būs mūsu bērni, kas lietos šos miljonu vērtos objektus?

Uz šiem jautājumiem man ir viena atbilde: Pirms neesam atrisinājuši jautājumu par dzimstības palielināšanu savā zemē, līdz R.Ķīļa minētajai minimālajai robežai, kas nodrošina attīstību (divi bērni un vēl desmitdaļa), tikmēr jebkuri ieguldījumi infrastruktūras būvniecībā ir līdzvērtīgi noziegumam pret tautu. Šie līdzekļi ir jānovirza dzimstības stimulēšanai, un tikai pēc situācijas normalizēšanās var domāt par infrastruktūras objektu būvniecību.

Hermanis DJOMKINS