Latviešu skatuves glezniecības pamatlicējam Jānim Kugam 130

Jānis Kuga dzimis 1878. gada 12. decembrī Ikšķiles pagasta Puriņu mājās Daugavas krastā (tag. Ciemupe, Ogresgala pagastā).

Mācījies Ķēķa pamatskolā un vienu gadu − draudzes skolā. Desmit gadu vecumā zēns zaudēja tēvu, un māte apprecējās otrreiz. Ģimene1890. gadā pārcēlās uz dzīvi Rīgā.

          15 gadu vecumā Kuga sāka mācekļa gaitas porcelāna apgleznošanas nodaļā J. Jesena porcelāna fabrikā. Vakaros Kuga apmeklēja Rīgas vācu amatnieku biedrības skolu kā brīvklausītājs. 1899. gadā Kuga izturēja iestāšanās pārbaudījumus Štiglica Centrālās tehniskās zīmēšanas skolā Pēterburgā. Viņu uzņēma kā brīvklausītāju, bet 1900. gada rudenī viņš kļuva par pilntiesīgu šīs skolas teātra dekorāciju klases audzēkni.

         Štiglica skolu Jānis Kuga beidza ar izcilību 1905. gada decembrī un jau nākošā gada sākumā ar piešķirto ārzemju stipendiju diviem gadiem devās papildināties uz Parīzi. Viņš apceļoja Francijas pilsētas, kā arī Berlīni, Ķelni, Briseli, un Londonu. No 1907. līdz 1908. gadam Kuga uzturējās Itālijā un Spānijā. Latvijā viņš atgriezās jau kā nobriedis, daudz pieredzējis mākslinieks.

         1908. gada rudenī Kuga sāka strādāt Jēkabpils tirdzniecības skolā par zīmēšanas skolotāju, pēc tam Dubultu ģimnāzijā. Pārceļoties uz dzīvi Rīgā, strādāja A. Ķeniņa sieviešu ģimnāzijā, bet vēlāk līdztekus uzņēmās dekoratīvās glezniecības pedagoga pienākumus Rīgas Daiļkrāsotāju biedrības vakarskolā. Līdztekus skolotāja darbam, Kuga no 1909. līdz 1915. gadam strādāja Jaunajā Rīgas teātrī par dekorāciju gleznotāju. 1908. gadā pirmais pasūtījums – dekorācijas Aspazijas lugai „Vaidelote” Jaunajā Rīgas teātrī.

         1912. gadā Jānis Kuga apprecējās un kopā ar sievu Emmu devās uz Parīzi padziļināt savas zināšanas par mākslu. Francijā Kugas pavadīja divus gadus.

         1914. gada rudenī Jaunā Rīgas teātra trupas kodols pārcēļās uz Petrogradu. Tur organizējās Jaunais Pēterpils latviešu teātris. Arī Kuga devās turp. Petrogradā Kuga strādāja par skolotāju. Šajā laikā mākslinieks piedalījās arī Pēterburgas muižniecības nama interjeru (vestibila un zāles) apgleznošanā.

         1918. gada augustā līdz ar Latvju operas mākslinieku trupu Latvijā atgriezās arī Jānis Kuga. Kā trupas mākslinieks viņš noformēja skatuvi vēsturiskajam Latvijas valsts proklamēšanas aktam 1918. gada 18. novembrī Nacionālajā teātrī. Līdz 1941. gadam Nacionālajā operā un Nacionālajā teātrī Kuga radīja nozīmīgus skatuves ietērpus vairāk kā 35 uzvedumiem.

         Pēc Mākslas akadēmijas atvēršanas 1921. gada oktobrī Jānim Kugam tika uzticēta Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcas vadīšana. Šo pienākumu viņš veica līdz pat 1944. gada rudenim. Viņa darbnīcā audzēkņi apguva monumentāli dekoratīvās glezniecības specialitāti un zināšanas teātra dekorāciju mākslā. 1934. gada maija akadēmijas sēdē profesoru Jāni Kugu ievēlēja par rektoru.

         Mākslinieks Jānis Kuga no 1910. gada līdz 1941. gadam piedalījās vairāk kā 40 izstādēs Rīgā, Stokholmā, Briselē, Oslo, Varšavā, Vīnē, Budapeštā, Parīzē, Londonā, Malmē, Maskavā, Ļeņingradā, Helsinkos, Tallinā, Kauņā, Kopenhāgenā. Kugas darbus iegādājušies Parīzes, Briseles un Malmes muzeji. Izstādēs tika eksponēti ne vien viņa skatuves dekorāciju meti, bet arī stājgleznas – ainavas, un portreti.

        Apbalvots ar TZO (IV šķira, 1926; III šķira, 1936), Atzinības krustu (II šķira, 1938), Beļģijas Leopolda II komandiera II šķiras ordeni (1931), Polijas „Polonia Restituta” II šķiras ordeni, Francijas Goda Leģiona krusta 4. šķiras ordeni (1939). Saņēmis Latvijas KF prēmijas (1924, 1925), „Grand Prix” par scenogrāfijas metiem izstādē Parīzē (1939).

         Uz dzīvi Ikšķilē Jānis Kuga ar ģimeni apmetās jau 1921. gadā. Māju Daugavas senlejas kraujā cēla pēc mākslinieka paša izstrādāta projekta, būvformu idejas smeļot itāļu vēlās renesanses arhitektūrā. Pie būves strādāja galvenokārt Jānis Kuga pats, tikai sarežģītākajos darbos pieaicināja amatniekus, tāpēc ēka tapa lēnāk, nekā bija domāts. Divas istabas tā arī palika nepabeigtas. Arī mēbeles bija izgatavotas pēc Kugas zīmējumiem un pieskaņotas telpām. Emma Kuga, apguvusi klasiskā gobelēna un garbārkšu tehniku, auda pēc vīra metiem gan rakstainas mēbeļdrānas, sienas segas un pārklājus, gan grīdas paklājus. Augļkoku dārzs un košumkrūmu stādījumi ap māju tika kārtoti terasveidīgi. Viss, kas zaļoja ap māju, bija Kugas paša roku darbs – krūmu žogi, ceriņu stādījumi, rožu laukumi, lazdu rinda, ozolu gatve, tālāk – liepu aleja. Ikšķiles mājā, tās darbnīcā, lielākoties īstenojās visas mākslinieka 30. gadu ieceres.

         1932. gadā uzceltajai Ikšķiles baznīcai Kuga uzgleznoja altārgleznu, kas saucas „Dod mums savu svētību, Jēzu!”. Bībeles sižets gandrīz vispār atmests. Gleznai vertikāls formāts, un tā pa horizontāli dalās divās daļās. Augšējā redzama Kristus figūra, kas kliedētas gaismas lokā paceltām rokām svētī, bet apakšējā, kas kompozīcijā ir dominējošā, uz plaši izvērstas Latvijas ainavas fona attēlota grupiņa ļaužu: tie ir pēc Pirmā pasaules kara briesmām savā dzimtenē atgriezušies latviešu bēgļi. Toreiz vietējā vidē šādi traktēta altārglezna izraisīja pretrunīgus vērtējumus.

         Kad Ikšķile sāka augt un attīstīties, 1929. gada oktobrī ikšķilieši nodibināja Labierīcības biedrību, kuras pirmais un vienīgais priekšsēdētājs bija Jānis Kuga. Biedrības mērķis bija izveidot Ikšķili par modernu un labiekārtotu ciemu. Lai rastu līdzekļus, popularizētu Daugavas skaistumu, vēsturiskās vietas un dabas pieminekļus, biedrība nolēma ar 1931. gada 5. jūliju rīkot katru gadu Ikšķilē Daugavas svētkus. Katru vasaru jūlija pirmajā svētdienā pie Daugavas, Ozoliņu parkā uz nelielas estrādes uzstājās Latvijā pazīstami rakstnieki, dzejnieki, operas solisti, aktieri, pašmāju un viesu kori. Pēc koncerta notika dejas un atrakcijas. Daudz kas tika paveikts – ierīkots sporta laukums, noīrēts zemes gabals no Rīgas pilsētas, kur nākotnē ierīkot parku, peldētavai pie Ozoliņa parka izveidots cementēts ceļš ar soliņiem, trepēm un noeju uz Daugavu, tika paredzēta skatuves paaugstinājuma būvēšana.

         1944. gada oktobrī Jānis Kuga ar ģimeni emigrēja uz Vāciju. Eslingenas bēgļu nometnē kā uzvedumu dekorators Kuga iesaistījās ansamblī, kas sastāvēja no Latvijā pazīstamiem aktieriem un režisoriem. Latviešu bēgļu vidusskolā Kuga mācīja zīmēšanu un vadīja 1945. gada nogalē noorganizēto latviešu tēlotājas mākslas studiju.

         1951. gada jūnijā Jānis Kuga ar dzīvesbiedri izceļoja uz ASV, uz Bostonu. Dēls un jaunākā meita Ilze jau bija izbraukuši uz Kanādu, bet vecākā meita Ieva, kas tolaik studēja medicīnu, palika Vācijā. Bostonā Kuga pievērsās gleznošanai. Mākslinieka personālizstādes notika 1953., 1956., 1960., 1963. gadā un − viņa deviņdesmitajā dzimšanas dienā − 1968. gadā. Pēdējos mūža gados Kuga gleznoja galvenokārt ainavas, turklāt tikai tādas, kas bija it kā Latvijas ainavu atspulgs. 1954. gadā saņēmis Pasaules brīvo latviešu apvienības KF goda balvu, 1960. gadā –trimdas Tautas balvu.

         Jānis Kuga nomira 1969. gada 24. novembrī Kanādā, kur viņš pašā mūža nogalē bija pārcēlies dzīvot pie bērniem. Viņš apglabāts Toronto kapsētā latviešu nodalījumā.

_{Izmantotā literatūra:}

_{Cielava S. Jānis Kuga. – Rīga, Zinātne, 1992.}

_{Siliņš J. Latvijas māksla 1880-1914 II. – Stokholma, Daugava, 1980.}

_{Brīvkalns A. Krāsu varā. Grāmatu Draugs, 1978.}