Jānis Karlovs

Jānis Aivars Karlovs dzimis 1939. gada 7. martā Suntažu pagasta “Kaltiņos”

1941. gada 14. jūnijā visu ģimeni izsūtīja uz Sibīriju. Māti, vecvecākus un trīs mazos bērnus nosūtīja uz Krasnojarskas apgabalu, bet tēvu − atsevišķi uz Soļikamskas nometni, kur pēc nepilna gada viņam izpildīja nāves sodu nošaujot. Jaunāko brālīti Māri, kuram vēl nebija gads, no izsūtīšanas paglāba mātes māte. Tomēr arī viņš no deportācijas neizbēga – Māri izsūtīja uz Sibīriju 1949. gadā. Ar Starptautiskā Sarkanā Krusta palīdzību 1946. gadā Jānis ar brāli un māsu nokļuva atpakaļ dzimtenē pie tēva brāļa un mātes vecākiem. Māte atgriezās tikai pēc 16 gadiem – 1957. gadā.

1958. gadā Jānis Karlovs pabeidza Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālapstrādes nodaļu. Tajā pašā gadā viņš iestājās Valsts mākslas akadēmijā Tēlniecības nodaļā, kur studēja sešus gadus un 1964. gadā saņēma mākslinieka − tēlnieka diplomu.
Uz dzīvi Ikšķilē Jānis Karlovs pārcēlās jau 1962. gadā, studiju laikā. 1975. gadā mākslinieks sāka celt savu māju un tēlnieka darbnīcu Lībiešu ielā, meža malā, priežu ielokā.
Bijis precējies ar gleznotāju Inesi Ziemeli. Sieva Lilija Griene-Karlova − mākslas zinātniece, pedagogs.

Kopš 1968. gada mākslinieks vada tēlniecības studiju „Doma” VEF Kultūras pilī. Pie viņa mācījušies šodien pazīstamie tēlnieki (Igors Dobiāins, Laimdota Griķe, Pauls Jaunzems, Ausma Neretniece u.c). Studijas dalībnieki Jāņa Karlova vadībā pēc Andreja Pumpura eposa „Lāāplēsis” motīviem Lielvārdes Skulptūru parkam izveidoja sešpadsmit ozolkoka tēlus. Pirmos tēlus atklāja jau 1988. gadā − eposa 100. gadadienā.

Mākslinieks strādā monumentālajā tēlniecībā, stājtēlniecībā, kā arī veido mazās formas. Savas ieceres tēlnieks īsteno akmenī, bronzā, vara kalumā, šamotā, kokā. Darbos akcentē kompozīcijas arhitektonisko uzbūvi un saturu, izmanto ornamentalizētu detaļu kārtojumu. Nozīmīgākie izstāžu darbi: „Kritušo uguns” (1967. Šamots); „Mūžība” (1972. Bronza); „Sargātājs” (1972. Akmens); „Vienība” (1973. Šamots); „Cilts” (1980. Bronza); „Tauta pie jūras” (1983. Kapara kalums. Tretjakova galerijas īpašums); „Svešumā. Māte” (1987. Akmens); „Sākums” (1988. Akmens), u.c.

Izstādēs piedalās kopš 1968. gada. Mākslinieku savienības biedrs kopš 1973. gada. Tēlnieku apvienībā kopš 1989. gada. Darbojies Kultūras ministrijas ekspertu komisijā, Mākslinieku savienības Tēlniecības sekcijas valdē. Piedalījies Rīgas tēlniecības kvadriennāles ikreizējo izstāžu sagatavošanā un ekspozīciju iekārtošanā. Piedalījies 2. starptautiskajā akmens tēlniecības simpozijā Ventspilī (2005) un dažādos konkursos.
Kad 1969. gadā padomju funkcionāri aizliedza atvērt tēlnieku (Aivara Gulbja, Jura Mauriņa un Jāņa Karlova) darbu izstādi Rīgā, Jāni Karlovu iekļāva nevēlamo mākslinieku sarakstā, ilgu laiku viņa vārdu nepieminot presē un izstādēs nepieņemot darbus.

Dzintaru jaunrades namā Jūrmalā, piedaloties radošo grupu darbā, Jānim Karlovam 1969. gadā izveidojās sadarbība ar Armēnijas tēlniekiem un galvaspilsētas vadību – mākslinieku uzaicināja uz vietas izkalt darbu tufā „Dzīvības šūpulis”, kuru uzstādīja 1970. gadā Erevānā pie Valsts universitātes ēkas. Mākslinieks piedalījies daudzos tēlniecības simpozijos − Ungārijā, Sentandrejā, Šiklošā (1980, 1986 – mazās tēlniecības formas), Slovēnijā, Portorožā („Spārni”. 1983. Kaļķakmens), Armēnijā („Sargātāja”.1985. Tufs), Čehoslovākijā, Uherske Hradištē (1988, mazās tēlniecības formas), Kanādā, Skarboro (Sniega skulptūru simpozijs,1989; „Sārņi”. 1994. Granīts), Krievijā, Samārā („Mājvieta veļiem un vējiem”. 1996. Marmors), Vācijā, Angermindē („Vienība”. 1997. Granīts), ASV, Bruklinā („Fēnikss. 1999. Granīts), Holandē, Hengelo („Hengelo 1944. gada bombardēšanas piemiņai”. 2000. Koks; „Gadsimtu šūpulis”. 2000. Koks (darbs gājis bojā); „Pirmelementi”. 2000. Koks. Darbi uzstādīti pilsētvidē 2001), u.c.

Ikšķiles novadā un tā apkārtnē mākslinieks izveidoja savu pirmo lielāko darbu – Pirmā pasaules karā kritušo karavīru apbedījumu vietu Kaparāmuros (1968). Vēlāk tapa piemiņas akmens Teodoram Nettem (1972. arhitekts K. Alksnis) pie Ikšķiles stacijas, piemiņas akmens Ikšķiles 800 gadiem (1985. Arhitekts K. Alksnis), piemiņas akmens Atmodai (1988), altāris Sv. Meinarda salā (1999), altāris Ogres Sv.Meinarda baznīcas dārzā (2001, veidots no Rojas apkaimes piekrastes atvestā akmens), „Varoņu altāris” Tīnūžos (2005. Granīts) veltīts latviešu strēlnieku 1917. gada varonīgo cīņu piemiņai.

Nozīmīgākie darbi monumentālajā tēlniecībā: Otrā pasaules kara brāļu kapi Jūrmalā, Bulduros, (1968-1972. Šūnakmens. Arhitekti L. Alksnis, A. Voļatovskis); skulptūra kapara kalumā „Loka šāvējs” (1981. Arhitekts A. Bērziņš) pie TEC-2 Rīgā saņēma Mākslinieku savienības medaļu par izcilu radošu sniegumu; piemineklis A. Pumpuram Birzgalē (1988. Travertīns, bronza, arhitekte I. Rībena (bronzas portretu 2005. gadā nozaga metāla zagļi)); piemineklis represētajiem Suntažos „Svešumā dzītajiem 1941-1949” (1992. Slīpēts granīts. Arhitekts Ē. Cērpiņš); piemineklis tēlniecei Leai Davidovai-Medenei Saldus kapos „Gaismas ceļš” (1997); 5,5 metrus augsts, Somijas granītā veidots piemineklis „Ēna” Balto krustu kapulaukā Meža kapos Rīgā (2006. Memoriāla arhitekte M. Daugaviete, darbu vadītājs arhitekts L. Šmits). 2006. gadā Somijas pelēkajā granītā izkalto pieminekli „Bārenīte” 2008. gadā uzstādīja Rīgā, Pilslaukumā. 1998. gadā rīkotajā konkursā par pieminekli komunistiskā terora upuriem „Bārenītes” mets ieguva 1. vietu un galveno godalgu, taāu politisku manipulāciju rezultātā realizācijai novirzīja citu autoru projektu (arhitekta J. Pogas un tēlnieka P. Jaunzema piemineklis ”Putenī” uzstādīts pie Torņakalna stacijas).

Par radošo devumu Latvijas tēlniecībā un pieminekļa „Bārenīte” − uz Sibīriju aizvestajiem bērniem − radīšanu Jānis Karlovs 2008. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.
Par ieguldījumu kultūras un mākslas attīstībā Valsts Kultūrkapitāla fonds māksliniekam piešķīris mūža stipendiju.