Rakstu, lai dalītos piedzīvotajā priekā un pateiktos visiem iesaistītajiem par jauko un lieliski organizēto Ģimenes svētku dienu Ikšķilē.
Sestdien, 8. maija rītā, šim pavasarim neparasti siltā saulīte mudināt mudināja laukā, tāpēc ar savām atvasēm – sešgadnieku un piecus mēnešus veco bēbi – nolēmu doties apskatīt, kas īsti notiek Ģimenes svētkos. Kultūras nama zālē mirkli pirms vienpadsmitiem iejukām gaidpilnu bērnu un smaidošu vecāku kņadā. Laipnu organizatoru uzrunāti tikām gan pie krāsainas svētku dienas programmas, kas labi pārskatāmā veidā mudināja apmeklēt varendaudz interesantu nodarbju visas dienas garumā, gan košas papīra naģenes ar svētku logo, kas ne vien radīja patīkamu piederības sajūtu, bet dienas gaitā labi noderēja arī acu atpūtināšanai spožajos saules staros.
Rīgas leļļu teātra izrādi “Leļļu spēles gadalaiki” mans brīžam visai skeptiskais sešgadnieks novērtēja ar vārdiem “baigi forša un jautra”. Pēc tās aplūkojām, kā salvešu tehnikā top dekoratīva kompozīcija “Iekrāso Ikšķili”. Interesentu un līdzradīt gribētāju bija tik daudz, ka nepacietīgā mazā brāļa dēļ nolēmām atnākt un savu artavu pielikt vēlāk. Brīdi pakavējušies pie milzu ziepju burbuļu taisītājiem un uzzinājuši kā pie tādiem tikt mājas apstākļos, steigšus devāmies uz radošajām darbnīcām visusskolas telpās. Tur vestibilā mūs ar smaidu sagaidīja atsaucīga skolas dežurante, kas laipni apsolīja pieskatīt vecākā dēla skrejriteni un vedināja pielikt roku kopīgā Ģimenes svētku gobelēna veidošanā. Ievijuši arī savu dzīparu, devāmies raudzīt, kas notiek citās darbnīcās. “Stikla taureņu lidojumā” no līdzpaņemtās stikla burciņas vecākā dēla rokās tapa koši apgleznots “odu lukturītis”. Blakus telpā – leļļu darbnīcā “Cimdiņģimene” no košiem pirkstaiņiem, sintapona un pogām radošu un atsaucīgu skolotāju vadībā dzima mīļš zaķēns mazajam brālim. Kamēr lielais brālis darināja mīļmantiņu, mēs ar mazo ziepju darbnīcā vārījām krāsainas ziepes ar burkāniem, spinātiem, citrusaugļu miziņām un magoņu sēkliņām. Divas stundas aizrautīgi darbodamies, līdz netradicionālo dāvanu saiņošanas un filcēšanas darbnīcām tā arī netikām, jo pulkstens jau rādīja divi un punāi prasīja pusdienas. Mājupceļā padziedājām līdzi Vinnijam Pūkam un bērnu ansambļiem, kas garā un skanīgā koncertā priecēja lielus un mazus visu pēcpusdienu.
Pēc steidzīgām pusdienām (jo kurš gan grib tērēt laiku tik prozaiskai nodarbei, ja svētku dienas programmā vēl tik daudz interesanta darāmā) skriešus devāmies atpakaļ uz birzīti pie domes. Kamēr jaunākais dēls ratos saldi gulēja, mēs ar vecāko veselu stundu piedalījāmies jautrās sacensībās ar iecienītiem “Dullā desmitnieka” elementiem un saldu šokolādes konfekti katram dalībniekam. Uzvarētājus iepriecināja arī balvas – rotaļu rokas pulksteņi un traktori. Sacensību noslēgumā turpat ar interesi noskatījāmies Nacionālā teātra aktiera Mārtiņa Brūvera atjautīgi veidoto un aizraujošo monoizrādi “Mežonīgie pīrāgi”, no kuras skatītājus neaizbiedēja pat spēji uznākusī lietusgāze. Vēlā pēcpusdienā – cukurvate un gandrīz stundu gara draiskošanās piepūšamajā atrakcijā “Klauns”, un tad jau arī mūsu spēki bija galā. Lai kā gribējās, uz lielo vakara koncetu tomēr vairs neaizgājām. No kaimiņiem pēcāk gan dzirdējām, ka arī tas bijis lielisks. Vakarā vecākais dēls tētim aizgūtnēm stāstīja par svētkos piedzīvoto. Pie miera devāmies laimīgi par jauki pavadīto un iespaidiem bagāto dienu, kurā negadījās redzēt nevienu saskābušu seju, kurā netrūka neparasta baudāmā un darāmā jebkuram vecumam, kura patīkami pārsteidza ne vien ar pasākumu daudzveidību, to pārdomāto un nevainojami raito ritumu, bet arī ar ekonomiskās krīzes laikam neparasti dāsno piedāvājumu – visi pasākumi bez maksas un vēl arī balvas… Liels paldies Ikšķiles pilsētas domei un visiem, visiem, kas mūsu pilsētas ģimenēm dāvāja šo burvīgo svētku dienu!
Divu dēlu māmiņa no Lībiešu ielas
Gaidīju, gaidīju – bilžu nav. Re, manējās. Varbūt vēl kāds savas izvilks :)<br />
<a href=”http://picasaweb.google.com/andris.doveiks/GimenesSvetkiIkskile#” target=_blank>picasaweb.google.com/andris.doveiks/GimenesSvetkiIkskile#</a> <br />
“Labi audzināti cilvēki neuzvedas kā pasaules nabas…” <br />
<br />
Cik gan lielai pasaules nabai jābūt, lai savu viedokli vienmēr pasniegtu kā absolūtu patiesību? Anonīmais, paskaties spogulī!<br />
<br />
Nevajag prasīt “elementāro cieņu pret sabiedrību, lai kāda būtu” gadījumos, kad runa ir par sabiedrības līdzekļiem un sabiedrības algotu cilvēku darbu. Šajos gadījumos jāprasa atklātība un rezultāti.<br />
<br />
Tu raksti, ka labi audzināti cilvēki nav pašpārliecināti. Tad esmu slikti audzināts un centīšos, lai arī mani bērni tādi būtu. Un visi manā apkārtnē.<br />
<br />
Lai ko es rakstītu, mans “uzpūtīgais” paraksts nozīmē arī to, ka es savus izteikumus uzskatu par viena cilvēka viedokli – subjektīvu un iespējams arī maldīgu. No tā nekāds ļaunums nerodas, ja vien cilvēks nav paštaisns (tāds, kas nepieņem faktus, kas pretrunā ar viņa pārleicību). Es savu viedokli varu mainīt un mainu, ja tas ir pamatoti.
Ētikas principi, vai Jūs tos nepārkāpjat?
labi audzināti prot nevis sevi ierobežot, bet ir atbrīvoti un ciena sevi un citus. Labi audzināti cilvēki neuzvedas kā pasaules nabas, nav uzpūtīgi, pašpārliecināti, nekorekti. Jums nepatiks, bet Jūsu, Rudītes un vēl dažos komentāros nav elementāras cieņas pret līdzcilvēkiem un mūsu sabiedrību, lai kāda tā arī būtu. Ja būsit brīvs no iedomātās pārkuma apziņas, pašam kļūs vieglāk un citi Jūs cienīs. Padomājiet par vienkāršiem ētikas principiem. Rudīte tāpat.
Labi audzinātie prot sevi ierobežot. Tradicionāli jau tā it kā būtu… Mūsu “sūnu ciemā” gan labas audzinātības sludinātāji biežāk pieprasa aprobežotību – pareizi ir tas, kas tev pateikts un nedomā meklēt citu iespēju, pat labāk nedomā vispār. Nevilšus rodas asociācija, ka atsevišķu rakstītāju izpratnē vēlamais audzināšanas mērķis ir tas, ko tradicionāli uzskata par aprobežotību. Nu, šo varbūt nesapratīs 🙂
Visi saprot. Saprot arī cik aprobežoti un neaudzināti cilvēki ir starp mums.
Tādiem, kas espēj parakstīties, ir slimīgs mazvērtības kompleks vai nespēja iztaisnot padomju laikos saliektu muguru. Tādēļ arī citus mēģina saliekt klanīties.<br />
<br />
Rudīte uzrakstīja, ko par to visu domā, un tas ir viņas viedoklis. Manurāt ļoti sakarīgi pateikts un saprotams.
katrs kam nepatika varēja doties prom, biļetes nebija pirktas un daudzu apmierināto atpūtu obligāti nebija jātraucē. Nosodītājiem jāpadomā par ētiku un superpašpārliecinātību. Vērojamas slimīgas pazīmes…
Ai, kā nepiekrītu par to godināšanas nozīmi… Kādi tad bija kritēriji dalīblieku izvirzīšanai un CIK BIJA PRETENDENTU uz katru nomināciju??? Es arī cienu daudzas Ikšķiles ģimenes, bet tāpēc tak ļaudis nav jāvelk uz skatuves. Krilovski tur uzsaukti pārāk laimīgi neizskatījās…<br />
Es arī ierados uz pasākumu ar ģimeni, lai kopīgi ar bērniem baudītu plaši izreklamētu koncertu, kas viņiem arī bija apsolīts. Bet beigās biju piekrāpusi savu ģimeni. Pietam saņemu pārmetumus par to, ka bērni nemāk uzvesties runu laikā. Nu ko lai saka, nemāku es saviem bērniem iemācīt šo runu nozīmīgumu, jo tad droši vien būtu visu koncertu jāskaidro, un, pasarg, Dievs, mana runāšana vēl papildus traucētu citus uzmanīgos klausītājus. <br />
Tās runas Ikšķiles novadā ir tik nebeidzamas, izlaidumi, 1. septembris, pilsētas svētki. Viens otram pasniedz tik ziedus un diplomus – kā padomju laikos, kamēr skatītāji pacieš to kā brīvprātīgi obligātu pasākumi klusi kurnot un skatotie pulkstenī. <br />
Un nevajag stāstīt, ka patika vakara pasākums lielākai daļai iedzīvotāju, vīlusies ir ne tikai jaunā paaudze, bet arī pat ļoti ģimeniski vecāka gājuma ļaudis!<br />
Par to, ka pasākums par brīvu, nu šāds apgalvojums ir tik pat vērts, kā tas, ka tikko asfaltēta iela pilsētā ir pilnīgi par brīvu!
Faktiski jau Ģimenes diena nebija veidota ar mērķi kādu kvalitatīvi un daudz izklaidēt, bet gan lai dotu vēl vienu iespēju cilvēkiem padomāt par ģimenes vērtībām kopā atpūšoties, darbojoties, godinot. Kāds to varbūt nolasīja, kāds nē. Galu galā pasaulē līdz šim nav atklāts nekas labāks bērna izaugsmei par labu sabiedrības locekli (varbūt kādam ir labāks formulējums) kā stabila gimene ar mīlošām, cieņpilnām savstarpējām attiecībām.
Cilvēki bieži vien pārprot, ja tiek norādīts, ka kaut kas tiek apmaksāts ar sabiedrības līdzekļiem. Sabiedrības līdzekļi tādēļ arī tiek vākti (nodokļos, ziedojumos utt), lai tiktu vēlāk izlietoti. Svarīgi, lai tiek izlietoti lietderīgi un tai pašai sabiedrībai saprotami. Lai par sabiedrības līdzekļiem iegādāto nepasniedz kā kunga dāvanu, un lai pati sabiedrība to nepieņemtu kā kunga dāvanu. Tad vadonīši sapratīs, kādēļ no viņiem prasa paskaidrojumus. Un sabiedrība vairs regulāri nekāpsim uz tiem pašiem grābekļiem :)<br />
<br />
Kā jau iepriekš rakstīju – vienam patīk vairāk, citam mazāk, par to nav vērts strīdēties, ja vien tas nenotiek nākošā pasākuma gatavošanas ietvaros. Bet visiem jāapzinās, ka tā nav kunga dāvana – tas ir par sabiedrības naudu sabiedrības algotu cilvēku organizēts pasākums. Labi, ka ir un cerēsim, ka būs arvien labāk 🙂
Tomēr pirms koncerta katram nebija jāatver maciņš. Gribas ticēt, ka priekšnesumus baudīja arī tie, kuri nebūtu varējuši to atļauties, ja būtu jāiegādājas biļetes. <br />
Dzīvē vispār nekas nav bez maksas. Pat ja tā nav nauda ar ko maksājam 🙂
Kas jautā? Vai tas, kas visu zina?
Cik Andris iemaksā sabiedrības kontā un cik sabiedriskos labumus izmanto? Diez vai bilance būs sabiedrībai par labu.
Nav “bez maksas”, nav 🙂 <br />
Labāk vai ne tik labi, patīk vai mazāk, tomēr viss ar sabiedrības naudu samaksāts. Un kā parasti, tikai Kurmis viņu zina – cik 🙂
Šis ir tikai kārtējais apliecinājums cik mēs visi esam dažādi. Un tas ir ļoti labi. Caur to dzīve veidojas krāsaina un dažādu emociju pilna. 🙂 Man gan bija interesanti redzēt un iepazīt nominētās ģimenes. Es labprāt priecājos par savējiem. Kaut vairāk mums tādu cilvēku un ģimeņu.<br />
Ceru, ka augsta līmeņa māksliniekus sagidīsim Ikšķiles estrādē arī ar koncertiem (bet tas jau būs par maksu)Varbūt tomēr nekurnēt un priecāties arī par dažiem priekšnesumiem (ja vēl par to nebija jāmaksā)
Pasākums bija nežēlīgi garlaicīgs, tādēļ arī bērni skraidīja. Bērnu dziemu un deju svētku koncertā situācija bija pavisam savādāka. <br />
Nenormāli garās runas nogurdināja visus, arī vecākus! Lieliski mākslinieki ar lieliem vārdiem katrs nodzied pa 1 dziesmai – uzskatu, ka pasākums pat ļoti neizdevies!
Visam ir savs laiks un vieta. Lekt un skriet varēja visu dienu citās speciāli tam organizētās aktivitātēs. Šis nebūt nav pirmais koncerts kur vecāki nevēlas saviem bērniem iemācīt konkrētās vietas un situācijas uzvedības normas. Brīvība personības izpausmēs nav tas pats kas visatļautība un nerēķināšanās ar apkārtējiem. Jāatzīst, ka nepavisam nav vienkārši savējos bērnus noturēt uz vietas ja pārējie bizo apkārt. Varbūt mēs vecāki varētu vienoties un saviem acuraugiem piedāvāt ievērot zināmas uzvedības normas. 🙂
Kultūrai jābūt kulturālai, bet šoreiz … Mazliet improvizācijas par Anitas un Dimdima rakstīto:<br />
<br />
Ģimenes svētki Ikšķilē – aizvāciet tos trokšņojošos bērnus!<br />
Tā jau ir ar to “smieklīgo” kultūru, ka cilvēki pasākumus brīvā dabā nezkāpēc neuztver par pietiekami kulturāliem, līdz ar to atļaujas tādas vaļības kā bērnu nepieskatīšanu, skaļu sarunāšanos savā starpā sasaucoties pāri vairākām rindām etc. Laikam neviens nav tā īsti iemācījis klausīties/skatīties priekšnesumus un tos sajust.
….neviena nemanīti aizejiet no estrādes. Smieklīgi 🙂
Ģimenes svētki tiešām bija izdevušies, sevišķi tie patika bērniem. Arī koncerts vakarā bija lielisks, tikai ļoti traucēja pa estrādi skraidošie bērni. Man bija kauns no atbraukušajiem māksliniekiem par tādu necieņu pret viņiem. Tas liecina, cik neaudzināti ir mūsu bērnu vecāki, kas priekšnesumu laikā ļauj bērniem kliedzot un bļaujot baros skraidīt tieši gar skatuvi. Estrāde nav sporta laukums. Ja nepatīk skatīties vai bērns noguris, pa maliņu apejiet apkārt sēdvietām un neviena nemanīti aizejiet no estrādes. Tas taāu nav grūti!