Oļģertam Ābelītem 100

Šogad aprit 100 gadi kopš dzimis viens no izcilākajiem latviešu māksliniekiem – grafiķis Oļģerts Ābelīte. Dzimis 1909. gada 26. februārī Rīgā, bērnību un skolas gadus pavadījis Zasulaukā, Kalnciema ielā 77. Ikšķilnieks kopš 1940. gadu beigām, kad Ābolu ielā 9, blakus Jāņa Kugas mājai, mākslinieks uzbūvēja savu mākslinieka darbnīcu.

Oļģerts Ābelīte nomira Ikšķilē savā darbnīcā 1972. gada 29. augustā. Apbedīts Ikšķiles kapsētas zvanu torņa kalniņā.

Ābelītes tēvs Mintauts bija mākslinieciski apdāvināts un brīvajā laikā mīlēja gleznot. Viņš bija mācījies Rīgas vācu amatniecības skolā un strādāja Rīgas pilsētas vācu teātrī par dekorāciju gleznotāju. Māte Anna labi dziedājusi un dažus gadus pat spēlējusi lomas dažos Rīgas teātros.

Skolas gaitas Oļģerts sāka 1917. gada rudenī Rīgas 4. pamatskolā. Viņa skolas biedri bija vēlāk pazīstami mākslinieki – Albīns Dzenis, Fridrihs Milts un vēlākais ikšķilietis Kārlis Vidiņš. 2. valsts vidusskolā Oļģertam zīmēšanu mācīja gleznotājs Pēteris Kundziņš (1886-1958). 1927. gadā Ābelīte izstājās no vidusskolas priekšpēdējās klases un sāka strādāt O. Meijera reklāmu darbnīcā. Vēlāk viņa darba dienas ritēja Rīgas ostā, strādājot par krāvēju, par ogļu dzinēju un veicot citus gadījuma darbus. Vakaros viņš apmeklēja Ugas Skulmes privātstudiju, kur apguva pirmās iemaņas zīmēšanā. Kopā ar Ābelīti studijā mācījās viņa nākamie kolēģi mākslā – Voldemārs Valdmanis, Hilda Vīka, Ernests Kālis u.c.

Vēlāk, strādājot Romana Sutas porcelāna apgleznošanas darbnīcā „Baltars”, Ābelīte paklausīja sava meistara padomam stāties Rīgas Tautas augstskolā. Tas bija izšķirošs solis grafiķa profesionālajā izaugsmē, mākslinieka tapšanā. Mākslas izpratnes dziļākos pamatus Ābelīte guva no saviem skolotājiem Romana Sutas un Sigismunda Vidberga, kas saviem skolniekiem mācīja stingrus mākslas priekšmetu pamatus augstu vērtējot klasiskās un modernās mākslas tradīcijas. Studiju O. Ābelīte apmeklēja piecus gadus.

1930. gadā kopā ar divpadsmit citiem apdāvinātākajiem studijas audzēkņiem O. Ābelīti uzaicināja iestāties mākslinieku biedrības „Zaļā vārna” tēlotājas mākslas sekcijā. Nozīmīgāko vietu mākslinieka daiļrades sākumā (līdz 1937. gadam) ieņēma tušas zīmējumi ar otu. Sākotnējos darbos jaušams spēcīgs R. Sutas iespaids. Ap 1933. gadu parādās Ābelītes meistarības individuālās iezīmes. Savas radošās darbības sākumā O. Ābelīte aizrāvās arī ar glezniecību. Daži zināmie darbi eļļas un temperas tehnikā liecina par mākslinieka teicamo kolorista izjūtu.

 1936. gadā O. Ābelīte pievērsās grafikas iespiedtehnikām. Kā pirmajai – vara grebumam. Tehniskās iemaņas viņš apguva pašmācības ceļā. O. Ābelītes vara gravīras ieņem nozīmīgu vietu latviešu mākslā. Daži darbi tika darināti aukstās adatas tehnikā..

 1939. gadā mākslinieks pievērsās grāmatu grafikai. Viņš kļuva par vienu no ražīgākajiem un iemīļotākajiem grāmatu ilustratoriem. Nozīmīgākās ilustrētās grāmatas: J. Ezeriņa „Mērkaķis” (1939), I. Leimanes „Vilkaču mantiniece” , M. de Servantesa „Parauga noveles”(1944) un „Dons Kihots”, Raiņa „Pūt, vējiņi!” 1947), Š. de Kostēra „Pūcesspieģelis” (1954, 1961), u.c. Ilustrējis un veidojis māksliniecisko apdari ap četriem desmitiem grāmatu.

O. Ābelīte ir devis ieguldījumu grāmatas t.s. ansambļa principa iedzīvināšanā, kad, par pamatu ņemot attiecīgā rakstnieka stilu, noskaņu un darba saturu, mākslinieks veido grāmatas apdares atsevišķās detaļas – vāku, apvāku, priekšlapas, titulu, sākuma rotājumus, iniciāļus un ilustrācijas kā vienu veselu, savstarpēji saskaņotu vienību.

Ap 1940. gadu par O. Ābelītes iemīļotāko grafikas tehniku kļuva kokgrebums. Arī to mākslinieks apguva patstāvīgi. Šajā tehnikā iespiedformai izmanto šķērsšķiedras koka dēlīti, kurā zīmējumu iegrebj ar maziem kaltiņiem. Līdzīgi kā parastam zīmogam, padziļinātas tiek attēla baltās vietas. Tad iespiedformu noklāj ar krāsu un, piespiežot papīram, iegūst novilkumu.

Mākslinieka darinātajiem kokgrebumiem raksturīga smalka, virtuoza apdare. Šīs īpašības bija mantojums no vara grebuma. Ar savām lielformāta kokgrebumā izpildītajām stājgrafikām, piemēram, „Tīklu lāpītājas” (1958), „Vējā” (1960), „Klusā daba. Kauguri” (1962), „1905. gads. Vecrīga” (1970) meistars pārstāvēja latviešu mākslu daudzās izstādēs Latvijā un ārvalstīs. Par Oļģerta Ābelītes lielo nozīmi mākslā liecina viņa darbu iekļaušana izstādē „Ksilogrāfija 15. – 20. gadsimtā”, kas notika Maskavā 1962. gadā. Šajā izstādē bija redzami pasaules izcilāko ksilogrāfu (kokgriezēju un kokgrebēju) devums.

Ābelītes darbos parasti uz tumša fona spilgti iezīmējas smalka, vijīga līnija un lielāki gaiši laukumi, kas atgādina gaismas uzplaiksnījumus. Tas rada naksnīgu, trauksmaini barokālas dinamikas noskaņu. Iemīļotākās tēmas – jūra, zirgi, Vecrīga, trauslas pilsētnieces un spēka pilnas zvejnieku sievas.

Neskatoties uz apjomīgo un nozīmīgo ieguldījumu latviešu grafikā pēckara gados, mākslinieks netika saņēmis nevienu goda nosaukumu. Viņu, tāpat kā daudzus latviešu inteliģentus padomju laikā, ļaunprātīgi apmeloja. Tas ilgstoši kavēja O. Ābelītes monogrāfijas izdošanu. Tikai pēc mākslinieka nāves izdevniecība „Zinātne” laida klajā mākslas zinātnieces V. Lapacinskas grāmatu „Oļģerts Ābelīte” (1978).

1989. gada 26. februārī, LKF ikšķiliešu kopa Meliorācijas sistēmu pārvaldes zālē sarīkoja mākslinieka 80. dzimšanas dienas piemiņas izstādi, kuru savam mākslas raidījumam filmēja arī Latvijas televīzija. 1999. gadā piemiņas izstāde notika J. Kugas mājā.

15 KOMENTĀRI

  1. Nami nekad un nekur nevienu nav glābuši! Vai tik to namu mums Latvijā jau nav par daudz? Galvenais ir sakopt un uzturēt esošās lietas.<br />
    Svarīgs ir namu saturs.<br />

  2. tadel ari Ikskilei vajag skaistu kulturas namu,lai tiktos ar ieverojamiem laudim.Pasreiz viss notiek sadzas limeni.Nav veriena.Un,kas pie ta vainigs?Macini,tusini,tirdzini-tas ari ir vajadzigs,bet kulturalu jauno paaudzi var radit tikai kulturala vide,saskare ar interesantiem,gudriem cilvekiem.Vai mes uz to ejam?

  3. Dīvaini gan tie cilvēki! Forši uzrakstīts par lielisku mākslinieku, bet viņi tik un tā atrod iemeslu lai kasītos.<br />
    p.s. man, kad es mācijos Ikšķiles skolā par viņu stāstija, nu bet kā jau skolniekam, pa vienu ausi iekšā pa otru ārā.

  4. Man kauns atzīties par nezināšanu,bet mani tiešām pārsteidz cik daudz radoši cilvēki dzīvojuši un vēl dzīvo mūsu novadā.Mūsu iemīļotais aktieris Stenga savā dzimtajā pusē rīko,manuprāt,ārkārtīgi jaukās brīvdabas izrādes.Kāpēc mūsu novadā, pat pilsētas svētkos netiek rīkotas izstādes-tā tak ir mūsu vēsture ar ko varam lepoties!Bēdīgākais, ka pat skolā par šiem cilvēkiem netiek pieminēts ne pušplēsts vārdiņš.<br />
    Tīnūžos arī ir cilvēki kas vāc novada vēstures faktus un var pastāstīt daudz interesantas lietas,bet nez kāpēc skola neaicina viņus ciemos.Bet vai tad ar to arī nesākās bērna patriotiskā audzināšana?Tas tak bērniem būtu interesanti ,ja viņiem stāstītu un rādītu-te pa šo vietu kādreiz gāja dzelzceļš….Cik tīnūžnieku to vispār zin ka tāds te ir bijis?

  5. Hei, XX! Laikam aiz uztraukuma par novada likteni neesat pamanījis, ka šajā lapā ir cita, kultūrvēstures tēma! <br />
    Nomierinieties, atvēsinieties! Domājiet pozitīvi! Vai vismaz izlasiet rakstu – arī šī informācija jums noderēs, lai pārvarētu savu pesimismu. Mūsu pusē ir dzīvojuši un joprojām dzīvo daudzi talantīgi, darbīgi un godprātīgi cilvēki.

  6. XX – Vai Jums noteikti ir jāuzbrūk citiem komentāriem, lai veidotu viedokli un saprastu par ko balsot? Tāda savdabīga metode. Parasti tā rīkojas, ja vēlas ietekmēt citu viedokli.

  7. XX acīmredzot pārstāv novada Domi un to nemaz neslēpj. Ļoti raksturīgs un acumirklī atpazīstams komunikācijas stils, pavīdējis arī zem citiem nikiem ne tikai šajā portālā, bet arī citviet.Ilustrācijai ieteiktu visiem, kuri to nav darījuši, ielūkoties, piemēram <a href=”http://www.nra.lv/zinas/8072-ikskiliesi-proteste-pret-skandaloziem-projektiem.htm<br” target=_blank>www.nra.lv/zinas/8072-ikskiliesi-proteste-pret-skandaloziem-projektiem.htm<br</a> />
    Kādi epiteti! Kāda arogance! Kāda varas apziņa! Lielmanība ir sasodīti maigs apzīmējums 🙂

  8. PALDIES!<br />
    Ļoti gaidu izstādi!<br />
    Tā pietrūkst laika domām par šādām lietām, kad patreizējie “varas” pārstāvji ar savu rīcību mūs “izsaukuši uz barikādēm”. (Kā trāpīgi novērtēja cienījamais mākslinieks Jānis Karlovs sanāksmē, aizstāvot Ikšķiles ainavisko centrālo daļu pret domes virzītajā detālplānā paredzēto izpostīšanu).

  9. Ir labi un svarīgi zināt šos stāstus. Vai tos stāsta arī skolā? Ikšķiles lielākie dārgumi, kas pilsētiņai piešķir īpašu šarmu, ir tās daba, vēsture un inteliģence, bijusī un esošā, – tāpēc jo drūmāka šķiet pašreizējo varas turētāju lielmanīgā attieksme pret šo sabiedrības daļu kā nevērtīgu pensionāru saujiņu un tās aizstāvētajām vērtībām (par kurām, ticu, iestātos arī Oļģerts Ābelīte)- kā tukšu “dainošanu”.

Atbildēt

Jūsu komentārs
Lūdzu norādiet savu vārdu