Atsauksme par Ikšķiles novada Kultūras centra projektu

1787
Kultūras kalna skices ekrānšāviņš
Kultūras kalna skices ekrānšāviņš.

(projekta autore – arhitekte Zane Karpova;
būvprojekta vadītāja – arhietekte Inga Stakione-Līdaka, SIA INDIA)
I. Pilsētbūvnieciskais risinājums.

 

Kultūras centra jaunā ēka paredzēta pie Lībiešu ielas, esošās brīvdabas estrādes vietā. Aiz jaunās ēkas paredzēta arī jauna estrāde, kuras skatītāju vietas aizvirzītas tālu pāri Daugavas senkrasta malai, gar kuru pašlaik stiepjas esošās estrādes skatītāju amfiteātra pēdējās rindas un apeja aiz tām. Lai nodrošinātu nepieciešamās vismaz 3500 skatītāju vietas, projektētās jaunās estrādes un skatītāju vietu pirmās rindas līmenis (31,7 m) paredzēts vismaz 3 m zemāk par pašreizējo zemes atzīmi, bet pēdējā skatītāju rinda – vismaz 5 m virs senkrasta nogāzes. Tādējādi projekta apraksta 8. lpp. minētais projekta autoru apgalvojums, ka „paredzēts saglabāt nogāzes ainavu un atvērto skatu uz Daugavu”, „minimāli iejaucoties reljefā”, neatbilst pašam projektam. Patiesībā šajā vietā tiks pilnīgi iznīcināts līdz šim saglabātais senkrasta dabiskais reljefs un ainava izkropļota ar dabas vidē neiederīgu būvi.

Kultūras centra ēka veidota, gan arhitektoniski, gan funkcionāli neņemot vērā esošo Ikšķiles kultūras biedrības namu, kas paliek indiferents pret jaunceltni. Savukārt jaunceltne vizuāli aizsedz un nobloķē ērtu piekļūšanu no jauna veidojamajai brīvdabas estrādei. Lielākās skatītāju plūsmas uz estrādi virzītas cauri kultūras centra ēkai no ziemeļu puses Lībiešu ielā vai pie ēkas pret dienvidiem pavērstā šaurleņķa stūra Peldu ielā. Ieejā no ziemeļu puses apmeklētājiem, lai nonāktu skatītāju vietās, pa šaurām kāpnēm jāpārvar vismaz 4 m līmeņu starpība. Skatītāju plūsmas tieši krustojas ar izpildītājmākslinieku piekļūšanas ceļiem estrādei. Piekļūšana skatītāju vietām no senkrasta zaļumu puses ir ierobežota. Tādējādi jaunās estrādes normāla un droša funkcionēšana nav iespējama. Estrādes tuvumā nav atrisināti transporta jautājumi. Kultūras centrs nav nodrošināts ar nepieciešamajām autostāvvietām.

II. Kultūras centra projekta arhitektoniski mākslinieciskā un funkcionālā kvalitāte

Ēka veidota vispārināti vienkāršās kastveida formās, kuras, acīmredzot nolūkā radīt savdabīgāku eidolu, ir nedaudz salauzītas. Formu salauzījumi ir diezgan samāksloti un semantiski neprecīzi. Arhitektoniskā izteiksme nerada iespaidu par kultūras nozīmes celtni. Kompozicionāli īpaši neveikls ir ieejas zonas atklātās telpas pārseguma pieslēgums celtnes ziemeļaustrumu fasādē. Savukārt telpiski izvērstajā un pret estrādes skatītāju vietām labi eksponētajā portikā ēkas dienvidu stūrī atrodas vienīgi evakuācijas izeja no ēkas, kā arī noliktavu un darbnīcu durvis. Ēkas arhitektoniski māksliniecisko kvalitāšu uztvere atsevišķiem indivīdiem nereti ir diezgan atšķirīga. Tāpēc vērtējums jebkurā gadījumā var būt vismaz diskutabls. Taāu telpu funkcionālā izkārtojuma analīzē izmantojami absolūti objektīvi kritēriji, ar kuriem var pamatoti argumentēt secinājumus. Secinājums par kultūras centra jaunceltnes plānojumu ir viennozīmīgs: šādu ēku vispār nebūs iespējams apmierinoši izmantot.

Elementāru plānojuma kļūdu uzskaitījums būtu ļoti apjomīgs, jo ēkā nav nevienas cik necik apmierinoši izplānotas telpu grupas vai atsevišķas telpas.

Galvenie kļūdu cēloņi ir absolūti aāgārni pieņemtie plānojuma pamatprincipi:

1) Skatītāju un izpildītājmākslinieku plūsmas ēkā nokļūst vienā un tajā pašā virzienā un savstarpēji krustojas. No sabiedrisko ēku plānošanas ābeces zināms, ka apmeklētāju un pakalpojumu plūsmas satiekas pakalpojuma saņemšanas vietā, nonākot tajā no pretējām pusēm.

2) Biežāk izmantotās telpas – mēģinājumu zāle, mākslas studija, ikdienas darba telpas, izstāžu zāle, kā arī sanāksmju, ceremoniju u.c. telpas – izvietotas vistālāk no ieejas un atrodas celtnes augšējā stāvā. Aāgārnajiem plānojuma pamatprincipiem seko neskaitāmas funkcionālas un telpiski konstruktīvās struktūras kļūdas. Dažas no tām ir:

A. Celtnes cokolstāvā.
A.1. Bibliotēkas telpu grupā:
A.1.1. bibliotēkas ieeja šaurleņķa iedziļinājumā ēkā ir ļoti neērta,
A.1.2. bibliotēkas priekštelpa-halle (82 m2) ir nevajadzīgi liela (aizņem ¼ daļu no visas bibliotēkas platības),
A.1.3. cauri halles iestiklotajai sienai aiz šaurleņķa kakta ārtelpas rēgojas nedefinētas nozīmes „atpūtas zona”, aiz kuras savukārt paslēpta pilnīgi tumša „darba telpa”,
A.1.4. publiskā bibliotēkā nav nepieciešama atsevišķa grāmatu krātuve (paredzēta neērta konfigurācijas 45 m2 liela telpa),
A.1.5. lasītāju datortelpa ir bez dabiskā apgaismojuma,
A.1.6. publisko bibliotēku minimālā platība ir vismaz 400 m2, bet projektā paredzēts tikai ap 170 m2 lietderīgi izmantojamo bibliotēkas telpu.

A.2. Palīgtelpu grupā:
A.2.1. darbnīcas un estrādes noliktavas telpas ir caurstaigājamas un vienlaikus ir vienīgās komunikācijas no piegādes ieejām uz skatuves apkalpes kravas liftu,
A.2.2. ceļam no piegādes ieejām uz skatuves apkalpes kravas liftu ir sarežģīta zig-zag veidīga trajektorija, tāpēc aprīkojuma piegāde ir vismaz ļoti neērta, bet lielgabarīta priekšmetus nogādāt uz skatuvi nav iespējams.

A.3. Estrādes ģērbtuves telpu grupā gandrīz pusi no kopējās platības aizņem priekštelpa un gaitenis (41 m2), bet pašas ģērbtuves ir tikai divas mazas telpas, katra pa 11,5 m2.

A.4. Sabiedriskajā zonā:
A.4.1. pēc platības vairāk nekā pusi (108,4 m2) no šīm telpām aizņem „halle” pie garderobes un labierīcībām, taāu tā ir telpiski sadalīta vairākās stūraini saskaldītās daļās un apmeklētājiem neļauj orientēties vidē. Nokāpjot šeit no ieejas halles pa kāpnēm, nav redzams, kur atrodas pati garderobe. Tajā var nokļūt, pagriežoties par 1800,
A.4.2. invalīdu tualetes atrodas aiz parasto apmeklētāju kabīnēm, tāpēc tajās nokļūt ar ratiņkrēslu ir vismaz problemātiski. Lai caur priekštelpu nokļūtu tualetē, jāveic āetri 900 pagriezieni. Ieejas pretējo dzimumu tualetēs iespiestas šaurā nišā tuvu viena otrai pretī, kaut gan visa priekštelpa ir 17,3 m2 plaša.

A.5. Tualešu telpās estrādei un palīgtelpās:
A.5.1. tualetēs ir neērts, lineāri izstiepts plānojums un aprīkojuma izvietojums,
A.5.2. invalīdu tualetes pieejamas tikai no kopējās tualešu telpas,
A.5.3. paredzētas vairākas nedefinētas nozīmes un sarežģītas, neērtas konfigurācijas „tehniskās telpas”.

B. Celtnes pirmajā stāvā.
B.1. Lielās zāles telpu grupā:
B.1.1. skatītāju zāle ar nedaudz mazāk nekā 500 vietām ir par mazu šāda mēroga celtnei un nenodrošina tās rentablu izmantošanu,
B.1.2. skatītāju zāle veidota kā telpiska kabata – nokļūšana tajā iespējama tikai no skatuves puses, B.1.3. skatītāju nokļūšana balkonā iespējama tikai caur skatītāju zāli,
B.1.4. balkona profils zāles garengriezumā nodrošina skatuves redzamību tikai no balkona pirmās rindas,
B.1.5. zāles zemie un plakanie griesti ir garantija sliktai akustikai,
B.1.6. skatuve nav izmantojama kā skatuve, jo tai ir nepietiekams augstums un nav nevienas sānu kabatas. Ja tā domāta tikai kā estrāde, tad tai nav nepieciešama paredzētā 197 m2 platība,
B.1.7. skatuves apkalpes telpas skatuves līmenī ir vienīgi divas grimētavas (pa 11,4 m2 katra), kuras pieejamas tikai no publikas telpām (gaiteņa 113). Rekvizītu nogādāšanai uz skatuvi ir garš un sarežģīts ceļš caur cokolstāvu.

B.2. Ieejas halles (publikas) telpu grupā:
B.2.1. publikai paredzēto haļļu un gaiteņu kopējā platība (536 m2) ievērojami pārsniedz nepieciešamo (lielās zāles platība ir 330 m2),
B.2.2. skatītāju nokļūšana no halles zālē ir gara un neērta: ēkas dienvidrietumu pusē apejot apkārt visai skatuves telpu grupai, bet ziemeļaustrumu pusē – pa tumšu gaiteni apejot apkārt arī skatuves palīgtelpām un pēc tam šķērsojot otru halli (112),
B.2.3. pāri šaurleņķa kakta ārtelpai ieslīpi pretī pavērstie iestiklojumi halles 112 un lielās zāles austrumu sienā ir telpisks un funkcionāls absurds,
B.2.4. invalīdu tualetes atrodas aiz parasto apmeklētāju kabīnēm.

B.3. Ieejas zonā:
B.3.1. ieejas zona veidota kā pasāža, kas ved uz nekurieni: tās vizuālā ass noslēdzas ar estrādes apjoma aizmugures stūri,
B.3.2. starp estrādes un kultūras centra ēkas sienām iespiestais laukums, kas nosaukts par „terasi” (A72) ir vizuāli noslēgta, noēnota vide ar nepatīkamu mikroklimatu,
B.3.2. Ikšķiles novada informācijas centra introversais izvietojums neatbilst šīs iestādes raksturam.

C. Celtnes otrajā stāvā.
C.1. Biroja telpu grupā:
C.1.1. jaunā pāra istaba ir bez dabiskā apgaismojuma – veidota kā „tumšais kambaris”,
C.1.2. sapulāu telpas un gaiteņa 205 pāri šaurleņķa kakta ārtelpai ieslīpi pretī pavērstie iestiklojumi rada līdzīgu efektu kā pirmajā stāvā starp halli 112 un lielo zāli (skat. B.2.3.).

C.2. Pulciņu telpu grupā:
C.2.1. tēlotājas mākslas studija nevar normāli funkcionēt, jo tā izvietota ieejas lieltelpas (koprojekta autori dēvē par ātriju) balkonā un ir telpiski atklāta un vizuāli eksponēta pret plašas publiskas telpām,
C.2.2. izeja uz evakuācijas kāpnēm ir tikai caur pulciņu darba telpu 215,
C.2.3. invalīdu tualetes atrodas aiz parasto apmeklētāju kabīnēm,
C.2.4. muzikālā ansambļa istaba ir bez dabiskās gaismas,
C.2.5. telpas 203 un 204 (tradīciju un spoguļu zāles), ja tajās paredzētas arī laulību vai citas ceremonijas, izgaismojuma principa dēļ (gaisma pretī ieejai šauras un dziļas telpas galā) nav piemērotas šādām funkcijām,
C.2.6. telpu izvietojums virs liela laiduma (lielās zāles) pārseguma nav konstruktīvi racionāls,
C.2.7. mēģinājumu zāles un muzikālā ansambļa istabas novietojums virs lielās zāles un skatuves rada skaņu izolācijas problēmas.

C.3. Tehniskā telpas 226 un 227 (kopā128,3 m2) ir nedefinētas un nav pat nojaušams, kādai funkcijai tās var tikt izmantotas. Šīm telpām turklāt nav ne durvju, ne kāpņu, pa kurām kaut kādā veidā iespējams tajās iekļūt, toties ar pilnīgu sienas iestiklojumu tās eksponētas pret plašas publikas uzturēšanās vidi (ieejas zonu un caur pretējās sienas iestiklojumu arī pret pulciņu telpu grupas balkonu un izstāžu zāli otrajā stāvā).

D. Celtnē kopumā:
D.1. Pretēji projekta apraksta 10. lpp. minētajam projekta autoru apgalvojumam, ka „visas publiskās telpas ir pieejamas invalīdiem ratiņkrēslos, kā arī katrā stāvā tiem ir paredzētas atsevišķas tualešu telpas”, celtne ir absolūti „nedraudzīga” cilvēkiem, kas pārvietojas ratiņkrēslos, jo:

D.1.1. pārvarēt līmeņus ratiņkrēslos var vienīgi ar skatuves apkalpes kravas liftu,
D.1.2. nav paredzētas ar ratiņkrēsliem ērti pieejamas tualetes (skat. A.4.2., A.5.2., B.2.4. n C.2.3.),
D.1.3. iekļūšana ēkā ar ratiņkrēsliem iespējama vienīgi šos cilvēkus vārda burtiskā izpratnē pazemojošā veidā ēkas cokolstāvā caur tranšeju, kas izveidota Lībiešu ielā paralēli ēkas ziemeļrietumu fasādei.

D.2. Celtne ir ļoti neērta apmeklētājiem tajos gadalaikos, kad virsdrēbes nepieciešams novietot garderobē, jo uz garderobi speciāli jānokāpj lejup uz cokolstāvu, lai pēc tam atkal kāptu augšā (skat. arī A.4.1.).

D.3. Tehniskajā projektā nav saskatāma tehniska iespēja ierīkot ēkā mūsdienīgu vēdināšanas sistēmu (nav nepieciešamo komunikāciju kanālu).

D.4. Celtne nav izdevīga daudzveidīgu kultūras pasākumu norisei, jo tajā nav paredzēta mazāka mēroga pasākumiem, piemēram, kamermūzikas priekšnesumiem piemērotas mazās zāles. III. Kultūras centra projekta tehniskie jautājumi Projektā paredzētā jaunā estrāde, kā jau teikts, pilnīgi izkropļos esošo Daugavas senkrasta reljefu. Viens no projekta autoru argumentiem veidot jaunu estrādi un jauno kultūras centra ēku celt tieši esošās estrādes vietā ir tās fiziskais nolietojums, kā dēļ Ikšķiles dome arī esot pieņēmusi lēmumu par estrādes demontāžu un jaunas estrādes būvniecību. Būvinženiera Leonarda Dubkeviāa veiktajā Ikšķiles brīvdabas estrādes tehniskajā apsekojumā, uz ko atsaucas projekta autori, konstatēts, ka „estrādes būvapjoms .. izvietots strauji mainīga reljefa vietā, zemes virsmas augstuma atzīmes izmantojot skatītāju amfiteātra izvietošanai.” Ar šo visai amizanto formulējumu droši vien domāts pateikt, ka estrāde nevainojami iekļauta dabiskajā reljefā, kā tas patiesībā arī ir. Atzinumā par būves tehnisko stāvokli norādīts, ka „betona lentveida pamati zem brīvi stāvošām dolomīta akmens sienām bez deformācijām”, kas atkārtots vēlreiz: „pamati zem dolomīta akmens sienām bez bojājumiem”. Arī pašu estrādes sienu stāvoklis novērtēts kā apmierinošs: „dažas estrādes sienas nav līdzenas, ar izdrupumiem, .. citas – bez būtiskiem bojājumiem”, un „bīstami estrādes sienu bojājumi, kas apdraudētu ekspluatācijas drošumu, nav konstatēti”. Balstoties uz šiem faktiem, būves apsekotāji tomēr konstatējuši, ka „galveno nesošo (!? – J.K.) konstrukciju tehniskais stāvoklis kopumā novērtējams kā neapmierinošs”, kaut gan „būvkonstrukcijas nav zaudējušas noturību un arī turpmāk būvi var izmantot pēc nozīmes”. Tas šiem speciālistiem tomēr nav traucējis izteikt arhitektonisko verdiktu: „Būves plānojums un iekārtojums, kā arī izmantošanas apstākļi neatbilst mūsdienu labiekārtojuma prasībām” un secināt, ka estrādi nepieciešams „uzcelt no jauna”. Izstrādājot šādas jaunas estrādes projektu, tomēr ieteikts „izmantot esošo reljefu”. Projekta priekšlikumā izdarīts tieši pretējais.

Secinājums: nav nekāda nepieciešamība iznīcināt esošo estrādi, tajā vienkārši jāveic kārtējie remontdarbi. Ja būvē jaunu estrādi, tad tas iespējams vienīgi tieši esošās estrādes vietā.

IV. Kultūras centra projekta juridiski tiesiskie aspekti

Projekta autori publiski izplatītā informācijā „Projekta attīstības gaita” norāda: „Šī projekta būvniecības iecere, līdzīgi kā daudzas citas sabiedriskas būves Latvijā, kas tiek realizētas par valsts un pašvaldības līdzekļiem, ir ieguvusi neviennozīmīgu sabiedrības – Ikšķiles iedzīvotāju atbalstu. Kaut gan sabiedriskajā apspriešanā būvniecības iecere tika novērtēta pozitīvi, pēc līguma par projekta izstrādi parakstīšanas, Latvijas mēdijos tika publicētas vairākas atklātas vēstules, kurās daži Ikšķiles iedzīvotāji un domes deputāti pauda protestu pret Ikšķiles novada vadības plāniem Ikšķiles estrādes vietā būvēt jaunu kultūras centru, kā arī kritizē jaunā kultūras centra arhitektūru.” Autoru secinājums no šīs pašu interpretācijā pasniegtās informācijas ir: „..lielākā daļa no vēstulēs paustās informācijas izrādījās nepatiesa un uz vietējām, novadā notiekošajām politiskajām nesaskaņām balstīta, kā arī nelikumības konkursa organizācijā un norisē netika konstatētas.” Papildinot faktoloģisko materiālu par projekta attīstības gaitu, jāuzsver atsevišķas detaļas un ar tām saistītās sekas:

1) iebildes pret kultūras centra projekta attīstību, veidu un arhitektoniski pilsētbūvniecisko izpildījumu, kādā tas līdz šim noticis, ir bijušas nevis kopš „līguma par projekta izstrādi parakstīšanas” brīža, bet gan jau kopš konkursa sasteigtās izsludināšanas 2006. gada vasarā. Konkursa programma nebija pietiekami precizēta;

2) Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Ikšķiles novada domei 2007. gada 12. jūnijā adresētajā vēstulē Nr. 1/6125 cita starpā norādīts, ka „būvniecību tiesiski nebūs iespējams realizēt”, jo projekta attīstības gaitā konstatēti Publisko iepirkumu likuma pārkāpumi metu konkursa „Ikšķiles novada kultūras nama metu izstrāde” norisē un uzaicināts domi novērst iespējamo „pašvaldības līdzekļu nelietderīgu izmantojumu, veicot samaksu par Ikšķiles novada kultūras nama tehniskā projekta izstrādi, kura izmantošana kultūras nama būvniecībai uz zemesgabaliem Ikšķilē, Lībiešu ielā 2 un Lībiešu ielā 4 faktiski nav iespējama”.

3) Latvijas Republikas Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas 2007. gada 17. jūlijā Biedrības „Par sakārtotu un laikmetīgu pilsētvidi Ikšķilē” valdes locekļiem Maijai Avotai un

Valdim Villerušam, kā arī Ikšķiles Kultūras biedrības priekšsēdētājai Elgai Zēģelei adresētajā vēstulē Nr. 7.1-18/1-632/P-747-kol/F-781/8421/5893 „Par Kultūras centru Ikšķilē” teikts: „esam norādījuši Ikšķiles novada domei, ka tā nav tiesīga atļaut uzsākt būvniecību nekustamajā īpašumā Lībiešu ielā 4 (kadastra Nr. 7405 002 0397), kamēr nav izstrādāts un apstiprināts detālplānojums teritorijai starp Skolas, Strēlnieku, Birzes, Peldu un Lībiešu ielu.”

4) Latvijas Valsts prezidenta kanceleja vēstulē, kas 2008. gada jūlijā adresēta Biedrības „Par sakārtotu un laikmetīgu pilsētvidi Ikšķilē” valdes locekļiem Maijai Avotai un Valdim Villerušam, norādījusi: „esam lūguši Ikšķiles novada domi nodrošināt likumības ievērošanu plānoto projektu īstenošanā, kā arī nodrošināt dialogu starp pašvaldību un sabiedrību abpusēji pieņemama risinājuma izstrādāšanai.”

V. Ieteikumi

– Pirms plašai sabiedrībai pieņemama Ikšķiles novada kultūras centra projekta izstrādes jāņem vērā Ikšķiles kultūras biedrības 2006. gada 11. oktobrī Ikšķiles pilsētas ar lauku teritoriju Domei adresētajā vēstulē izteiktie sadarbības priekšlikumi.

– Nepieciešams izstrādāt piegulošās teritorijas detālplānojumu, kurā jāparedz esošās estrādes un kultūras biedrības nama saglabāšana, pēdējo integrējot ar kultūras centra jaunceltni. Celtņu integrēšana atrisinātu zināmas kultūrvēsturiskas vērtības saglabāšanas jautājumu un nodrošinātu jauno kultūras centru arī ar mazo skatītāju zāli. Šāds risinājums iespējams, Skolas ielā un Lībiešu ielā likvidējot tranzīta transportu un pārveidojot tās par iekškvartāla ceļiem, kā galveno transporta ielu izveidojot Peldu ielu, un integrēto kultūras centru veidojot tagadējā Skolas un Lībiešu ielas stūra teritorijā. Tas dotu iespēju atrisināt arī autostāvvietu jautājumu un kultūras centra priekšā izveidot pilsētas centrālo laukumu ar precīzi definējamiem laukuma telpiskajiem parametriem.

– Papildus ieteikums: nekādā gadījumā nav pieļaujama pašreizējā detālplānojuma projekta „Skolas ielas kvartāls Ikšķiles pilsētā” priekšlikumā paredzētā pilna izmēra stadiona izveidošana aiz skolas. Pašlaik tā ir ar kokiem blīvi apaugusi teritorija, kurā nekādā veidā nav iespējams atrisināt apmeklētāju plūsmas un nav iespējams nodrošināt nepieciešamo autotransporta piekļūšanu un autostāvvietas.

Jānis Krastiņš,
Dr.habil.arch., RTU profesors, LZA akadēmiķis, LAS valdes loceklis

 

28.07.2008.