In memoriam Ansis Trapiņš (1929-2008)

1963
Ansis Trapiņš (1929-2008) piedalās Iedzīvotāju sanāksmē 2008.gada 9.septembrī.
Ansis Trapiņš (1929-2008) piedalās Iedzīvotāju sanāksmē 2008.gada 9.septembrī.

Ansis Trapiņš (1929-2008)
..1964. gada janvārī [kolhoza “Ikšķile

       Teritoriālās ražošanas pārvaldes (kārtējais sociālistiskās saimniekošanas sistēmas jaunievedums) pārstāvis „Ikšķiles” pilnsapulcē iepazīstina ar nākamo priekšsēdētāju. „Lai uzlabotu kolhoza ražošanas spējas, rajona partijas komiteja un Ražošanas pārvalde izvirza jauna priekšsēdētāja kandidatūrai pārvaldes inspektoru organizatoru, agronomu ar augstāko izglītību Trapiņu, jo Šiliņai turpmāk kolhoza vadību uzticēt nevar. Trapiņš dzimis 1929. gadā. Akadēmiju beidzis 1956. gadā un Viļķenes sovhozā strādājis par galveno agronomu ar labām sekmēm, vēlāk bijis Vitrupes sovhoza direktors Limbažu rajonā. Ražošanas pārvalde un partijas komiteja uzņemas par Trapiņu atbildību.”..

      .. 1968. gada aprīlī „Ikšķiles” kolhoznieku pilnsapulce izskata ciema izpildkomitejas lūgumu piešķirt 72 ha kolhoza zemes, kas nepieciešama sakarā ar Rīgas HES applūdināmās zonas saimniecību pārvietošanu un sabiedrisko ēku celtniecību. Kolhozs lūgumu apmierina, gan ar piebildi, ka rezervējama vieta 45 zemes gabaliem kolhoznieku māju celtniecībai.

      Projektētāji ierosina pat Ikšķiles kapu pārcelšanu uz citu vietu. Kapus gan neapplūdinās, taāu to teritorijā stipri celsies gruntsūdens līmenis, un šis apbedījumus apskalojušais ūdens cauri projektētās Rīgas dzeramā ūdens ieņemšanas iekārtai nonāks galvaspilsētas iedzīvotāju zupā. Dzīvie apkārtnes iedzīvotāji vētraini protestē, un kapus tikai slēdz jauniem apbedījumiem. Drīz aizliegumu atceļ.

      Daļu piekrastes zemju saglābj, uzbūvējot polderi ar divām sūkņu stacijām. Arī gruntsūdens kapos būtiski nepaceļas. Tomēr lauksaimniecības artelis „Ikšķile” 1972.–1973. gadā zaudē pāri par 120 ha applūdināmās zemes; bez tam daļu platības nākas atdot Ikšķiles ciematam, kuram vajadzīgi jauni zemes gabali zem ūdens palikušo vietā. Zeme atsavināta arī jaunās šosejas trasei. Zemi zaudē arī padomju saimniecība „Budeskalni”.

      1968. gadā Ikšķile no ciema kļūst par pilsētciematu. Iedzīvotāju skaits jaunizveidotās apdzīvotās vietas robežās lēšams uz nepilniem diviem tūkstošiem dvēseļu (precīzāk noteikt grūti mainīgo robežu un citu apstākļu dēļ. 1976. gadā tas ir 2,3 tūkstoši – tā apgalvo Latvijas Padomju enciklopēdija).

      Jau vairākus gadus bijušajā pagastā veidojušies divi centri: Ikšķile, kur atrodas arī tāda paša nosaukuma kolhozs (Staļina kolhozu pārdēvē 1960. gada 1. janvārī) un Tīnūži – „Juglas zieda” centrs. Te vietā atcerēties, ka savulaik, Latvijas brīvvalsts gados, Ikšķiles pagasta centrs atradies Tīnūžos. Tagad apdzīvotā vieta Ikšķile, pateicoties ērtajai satiksmei ar galvaspilsētu – bieži un lēti elektriskie vilcieni, sastāvoši no astoņiem vagoniem –, veidojas par Rīgas guļamrajonu un izkonkurē klusos Tīnūžus. Jau sešdesmito gadu sākumā Ikšķilē uzcelta trīsstāvu daudzdzīvokļu ēka, 1968. gadā tai blakus  parādās pirmā piecstāvu dzīvojamā māja, kurai seko citas. Te piešķir dzīvokļus daudziem melioratoriem, gan Meliorācijas projektēšanas institūta un Meliorācijas un ūdenssaimniecības ministrijas, gan Daugavas Lejasgala Meliorācijas sistēmu pārvaldes (MSP) darbiniekiem. Arī privātā apbūve iet plašumā. Ansis Trapiņš atzīst, ka viens no iedarbīgākajiem paņēmieniem cilvēku piesaistīšanai kolhozam bijusi apbūves gabalu piešķiršana. Par to gan viņš vairākkārt ticis vadības kritizēts.

      „Ikšķile” salīdzinājumā ar „Juglas ziedu” bija mazāks, taāu ekonomiski spēcīgāks kolhozs, tā retrospektīvi vērtē Ansis Trapiņš, vēlākais abu apvienoto saimniecību vadītājs. Zeme te neizceļas ar auglību. „Mēs neesam laimes bērni, mums ir smilšu kāpas un purvi” – tā savulaik sacījis kolhoznieks Kārlis Lācis. Ansis Trapiņš atceras, ka 1965.–1966. gadā,  kad saņemti rajona norādījumi paplašināt miežu sējumus, tie bijuši neizpildāmi, jo „Ikšķiles” kolhoza smilšu augsnē mieži padodas slikti. Vadības rīkojumiem nepakļaujoties, viņš pat ieguvis iesauku „Auzu Trapiņš”. „Un kas par to!?” – tagad nosmejas pensionētais novada lielkolhoza ilggadējais vadītājs. Viņš ar vadību cīnījies ne reizi vien, gan ar panākumiem, gan zaudējumiem. Pie A. Trapiņa panākumiem neapšaubāmi pieskaitāma atļaujas izcīnīšana Ikšķiles astoņgadīgās skolas ēkas būvei, ko pabeidza 1966. gadā. Ne tik veiksmīgi bija kolhoza priekšsēdētāja pūliņi saglabāt Ikšķiles jauno baznīcu, ja ne kā dievnamu, tad kā koncertzāli.

      No lauksaimniecības arteļa „Ikšķile” 1967. gada 14. decembra valdes sēdes protokola:

            „Klausījās: Priekšsēdētāju [Ansi Trapiņu] par to, ka baznīcas ēka būtu jāsaglabā kā kultūras celtne, ka bērnu bērni nepiedos mums, ka mēs būsim izpostījuši tādu celtni ar labu akustiku. Nolemj: Lūgt RIK [rajona izpildkomiteju] nodot baznīcu kolhozam kultūras iestādes izveidošanai.”

      Diemžēl baznīca (draudze no tās atteikusies) ir Kultūras ministrijas pārziņā, kura par to no kolhoza pieprasa nesamērīgi augstu samaksu, lielāku par visas saimniecības gada ienākumiem. Tādēļ Ikšķiles baznīca uz ilgiem gadiem tiek nodota Valsts (toreiz Viļa Lāāa) bibliotēkai grāmatu depozitārija jeb glabātuves ierīkošanai. Ansis Trapiņš šo darījumu laikā smagi slims atrodas slimnīcā un nevar tos aizkavēt. ..

      ..1970. gadā kolhozs „Ikšķile” izdara statūtu neatļautu uzlabojumu savā saimnieciskajā situācijā: sāk tā saucamo palīgražošanu. Milzu uzņēmums „Rīgas Vagonu rūpnīca” (RVR), kas ar savu produkciju apgādā ne tikai PSRS, bet arī dažas sociālistiskās valstis, piedāvā Pierīgas lauksaimniecības artelim uzņemties dzelzceļa un tramvaja vagonu sēdekļu izgatavošanu. Piedāvājums kārdinošs un jau pašā ražošanas sākumā izrādās kolhozam izdevīgs. Taāu priekšsēdētāju Trapiņu visai drīz izsauc pie lauksaimniecības ministra – Vladimirs Stroganovs uzzinājis par „Ikšķilē” notiekošajām nelikumībām. Ansis Trapiņš izliekas izsaukumu nesaņēmis, uz Rīgu nebrauc, bet zvana RVR direktoram Viktoram Buzajevam. Lielā Vissavienības uzņēmuma direktors, pēc padomju neoficiālās nomenklatūras, ir gandrīz vienā svara kategorijā ar nelielas savienotās republikas ministru. Sākas dižvīru sarunas, kas turpinās bezmaz pāris gadus (kolhozs sēdekļu ražošanu pa to laiku nepārtrauc!) un beidzas ar mutisku vienošanos. Kolhozam sēdekļu izgatavošanu atļauj ar dažiem nosacījumiem – nedrīkst ciest pamatražošana, kā arī sēdekļu cehā strādājošie nedrīkst saņemt lielāku algu par visaugstāk atalgotajiem pārējiem kolhozniekiem. Lielākās algas ir slaucējām, tādēļ tās kļūst par savdabīgu etalonu. Nākas dažādi kombinēt, lai to algas palielinātu vismaz uz papīra… Sēdekļu ražošanā beidzot nodarbināti ap 100 cilvēku. Sevišķi izdevīga kolhozam bijusi mīksto sēdekļu, ar porolona vai lateksa pildījumu, izgatavošana Bulgārijai. Nepieciešamības gadījumā ceha vīri sūtīti palīgā arī kolhoza darbos, atceras Ansis Trapiņš. ..

      ..1975. gada 26. decembrī, Otrajos Ziemsvētkos (kurus nav pieņemts svinēt, taāu eglītes visiem mājās), abos pagasta kolhozos notiek sapulces ar vienādu darba kārtību: saimniecību apvienošanās. .. sapulce beidzas ar draudzīgu rezultātu: „Ikšķiles” kolhoznieki patur savu valdes priekšsēdētāju Trapiņu, bet „Juglas zieds” saglabājas nosaukumā. ..

      Pagasta vienīgajā lauksaimniecības artelī visus šos gadus vadības grožus savās rokās tur Ansis Trapiņš – saprātīgs vadītājs un pietiekami labs diplomāts. „Juglas zieda” gada noslēguma sarīkojumā, kad kolhoznieki un viesi jau sasēduši pie galdiem, viņš nerunā gari, taāu pasvītro alkohola lietošanas postu un viņa vadītā kolektīva pilnīgo atbalstu partijas politikai nedzeršanas jautājumā. Pēc Trapiņa runas rajona komitejas pārstāve, izlikdamās pārliecināta, ka šie jau gan nelietos neko stiprāku par limonādi, aizbrauc. Tad priekšsēdētājs dod nemanāmu mājienu, un vīri nes iekšā kastes ar debešķīgo aizliegto dziru. Sākas vispārēja omulība, kuru uzkarsē kolhoza pūtēju orķestris Miķeļa Šmita vadībā. ..

      ..„Juglas zieda” celtnieki nāk palīgā arī Ikšķiles estrādes celtniecībā, ko sākumā ciemata padome grasās uzcelt sabiedriskā kārtā. Ciemats pats izrādās par vārgu un trūcīgu, Daugavas Lejasgala MSP arī spēj pastrādāt tikai mēnesi. ..1988. gadā kolhozs atzīmē savu 40 gadu pastāvēšanu. Svinīgs pasākums Ogres Kultūras namā. Apsveikumi un godinājumi. Gaisā kaut kas jaušams, tā kā perestroika, tā kā vēl kas…

      Jānis Karlovs kaļ lielo jubilejas akmeni, kas izcelts tepat no Kranciema karjera. Tēlnieks jautā Ansim Trapiņam, kādus vārdus nākamām paaudzēm cirst akmenī? Kādus kolhozus pieminēsim, pavisam seši taāu saplūduši „Juglas ziedā”? Bet vai nākamās paaudzes vairs zinās vārdu kolhozs? Jānis Karlovs ar Anša Trapiņa klusu piekrišanu iekaļ tikai skaitļus: 1948 – 1988. Akmeni atklāj 1988. gada 18. novembrī, Miķeļa Šmita pūtēju orķestris spēlē „Dievs, svētī Latviju!”

      Diemžēl atjaunotā Latvija un kolhozs ir nesavienojami jēdzieni…

      1990. gada 31. jūlijā „Juglas zieda” kopsapulce lemj par saimniecības vadītāja atlūgumu. Pēc 26 gadu nogurdinoša darba Ansis Trapiņš lūdz atļauju atpūsties. Gadi un veselības problēmas. Koris nodzied priekšsēdētāja iemīļoto „Div` pļaviņas es nopļāvu”. Par jauno valdes priekšsēdētāju ievēl paša Trapiņa izvirzīto Jāni Rubeni, līdzšinējo vietnieku. „Svešu, no malas, kolhoznieki jau nebūtu pieņēmuši” – vēlāk saka pensionārs Ansis Trapiņš. ..

      ..Nelielo ceļojumu pagātnē varētu pabeigt ar pantu no himnas „Juglas zieds” – veltījuma Ansim Trapiņam un viņa kolhozam. Valda Čukura vārdi, Jura Kļaviņa mūzika. To savulaik dziedājis kopsaimniecības koris…

            Ir Jugla likteņupei māsa,

            to plūdums vienu dziesmu dzied,

            un abās atmirdz zemes krāsa –

            te ļaudis darba soli iet.

            Juglas zieds, Juglas zieds,

            mans liktenis pie tevis siets…

Izmantototi Fragmenti no Arvja Popes raksta „Kolektivizācija Ikšķiles pagastā”.

Ikšķiles almanahs. 2. laidiens. − Ikšķile, 2007.