Ikšķile ir īpaša vieta. Tā droši vien teiks katrs par savām mājām, taču nav otras vietas Latvijā, kur uz Meinarda salas Daugavā atrastos pirmā mūra celtne Baltijā, baznīca, kas iezīmē kristietības sākumu mūsu zemē.
Skārda jumts uz simtgadīgajām drupām izskatās atbaidoši, bet, iespējams, tas bija ātrākais risinājums, lai saglabātu drupas. No bērnības atceros baznīcas liego siluetu Daugavas vidū agru rītu dūmakā, vēlu vakaru migliņā, pusdienas spožajā saulē. Nebija arī vēl baltā krusta, kas tagad slejas Daugavas vidū, kā bieds atgādinājums nebūs jums nekāda “Daugaviņu noturēju, mietu dūru vidiņā”.
Sala, lai arī pieder Romas katoļu draudzei, tomēr varētu būt arī Ikšķiles pašvaldības lepnums. Vasarā Ikšķile ir ļaužu pilna, bet vienīgais iespējamais transports uz salu ir privāts plosts, kura maksa ir 120 latu par pirmajām divām stundām. Kā noprotams, šādu maksātgribētāju nav daudz. Kā ikšķilieši atrisina problēmu iegādājas laivas. Lai savus draugus un viesus uz salu varētu aizvest, jo brīnumainā iespēja uz to aiziet kājām rodas tikai vienreiz gadā, kad Daugavā tiek pazemināts ūdens līmenis. Bet nemitīgs personiskais ieguldījums savā pilsētā ikšķiliešiem jau nesākas un nebeidzas ar laivām vien.
Uz dambja, kur nav neviena atkritumu konteinera, lasām pudeles un citas drazas, ceram, ka vismaz uz Jāņiem tiks appļautas dambja malas. Vienīgā sakoptā vieta pludmale pretī Meidropa krogam arī taču ir pašu īpašnieku nopelns. Un tad nāk ikšķiliešu sāpīgākais stāsts vēl brīvvalsts laikā celtais kultūras nams, kurš visus padomju gadus bija Ikšķiles kultūras sirds ar koriem, tautas teātri, ko vadīja Marga Tetere, bērnu mākslas, dejošanas, zīmēšanas pulciņiem, ar estrādi, kura ar saviem Jāņu uzvedumiem un koncertiem bija pazīstama visā Latvijā.
Kad atgriezos dzīvot Ikšķilē, labi atceros kādu rudenīgu dienu. Braucu garām kultūras namam un redzēju, kā tā ilggadējā vadītāja Silvija Ķeze viena pati cīnās ar milzīgajām lapu kaudzēm. Pats kultūras nams nolaists, teju sabrucis vairs neliecināja par kādreizējām skaistajām dienām. Gandrīz desmit gadu laikā Ikšķiles pašvaldība nav spējusi atrast risinājumu kultūras nama atjaunošanai. Bagātā Ikšķiles pašvaldība, kuras bagātība, uz šejieni no Rīgas pārceļoties daudziem turīgiem cilvēkiem, ar laiku tikai vairosies. Kultūras nams pieder Ikšķiles kultūras biedrībai, bet pie saprātīgas pašvaldības tas nudien nebūtu šķērslis, lai noslēgtu līgumus un kultūras namu atjaunotu. Ar atjaunotu kultūras namu jauna dzīve atsāktos arī skaistajai Ikšķiles estrādei. Varbūt pašvaldības miegu beidzot jāsāk traucēt ar preses starpniecību? Pirmā bija Latvijas Avīze ar Anitas Jaunbelzeres rakstu (2006.gada 13.jūnijā). Ļoti ceru, ka šiem rakstiem piebiedrosies arī citi masu mediji, ja jau nekā citādi nav izdevies pašvaldību ietekmēt. Ikšķile ir īpaša vieta. Tagad, kad daudzas Latvijas pašvaldības īpaši pievēršas kultūras vietu sakopšanai un radīšanai, ir skumji noskatīties, ka tieši šajā īpašajā vietā viss stāv uz sastinguma un neprofesionalitātes vietas.
Ikšķilieši, atsaucieties!
