Patriotisms no bērna kājas… Kāpēc nesākt ar Ikšķili, Latviju?

1529
Bērnu laukumi Šveices mazpilsētā Frutigen.
Bērnu laukumi Šveices mazpilsētā Frutigen.

Ir tāda valsts Eiropas kontinentā – Šveice, kura nav Eiropas Savienības valsts.

Šī gada atvaļinājuma vienu nedēļu biju nolēmis un pavadīju apmeklējot to. Bet šis nebūs stāstījums par maniem ceļotāja piedzīvojumiem apmeklējot šo valsti. Šeit es gribētu tikai dalīties iespaidos par saprātīgu resursu tērēšanu tādam vienkāršam mērķim kā bērnu rotaļu laukumu iekārtošana. Ja godīgi, biju nedaudz šokēts, ka valstī, kas ir sestā bagātākā pasaulē pēc IKP rādītāja uz vienu iedzīvotāju, bērnu rotaļu laukumus izveido daudz necilākus kā tas tiek darīts Latvijā. Nelielam ieskatam: 2008.gadā Šveices Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju bija 67.385 USD; Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2008.gadā – 14.997 USD.

Manis redzētie bērnu rotaļu laukumi gan mazpilsētā Frutigen, kurā es biju apmeties, gan arī Bernē, kas ir Šveices galvaspilsēta, bija veidoti no materiāliem, kas raksturīgi katrai no tām pilsētām. Starp citu Frutigen var ņemt par labu piemēru Ikšķilei, jo iedzīvotāju skaits ir līdzīgs, t.i. 2007.gadā bija 6699 iedzīvotāji. Tātad Frutigen pilsētā bērnu rotaļu laukums atradās netālu no skolas un sākumā likās, ka tas nav ievērības cienīgs, jo tajā nebija ne krāsainības, ne arī tika izmantoti moderni materiāli. Pamatā, tas bija veidots no dzelzceļa sliežu gulšņiem, atrakcijas bija ļoti vienkāršas, ka tās pat nedaudz atgādināja manus bērnības gadus, kas tika pavadīti Komunistiskās Partijas valdīšanas laikā.

Vai nav pārlieku liels kontrasts? Viena no Eiropas bagātākajām valstīm un bērnu rotaļu laukumi kā padomju laikā?

Šī doma mani kādu laiku tirdīja un tad radās neliela apskaidrība – tas viss tā tiek veidots apzināti: atrakcijas radītas ar domu rosināt bērniem domāšanu virzienā pašiem veidot un izgatavot no brīvi pieejamiem materiāliem lietas, kas varētu izkrāšņot viņu ikdienu. Paskatieties attēlus… To taāu nav grūti izveidot… nav jāmeklē ne augstas klases speciālisti, kas var iekārtot šādu laukumu, ne arī ultra moderni un dārgi materiāli… nedaudz izdomas un vides mākslinieka skice un jebkurš namdaris var to izgatavot. Toties bērni, kas spēlēsies šādā laukumā nākotnē saglabās šo izdomas garu un izdomās jauninājumus (tagad moderni saka – inovācijas) šīm pašām atrakcijām, gan arī turpinās to darīt tālāk soļojot pa savu pieaugušo dzīvi. Tas viss ir jāradina jau no bērna kājas – būt savas pilsētas, valsts patriotam.

Reducējot uz Ikšķili, vai mēs nevaram būt pirmie, kas ievieš principu vides veidošanā  : „Vidi veidojam mēs paši un nevis svešzemnieki!”, tādā veidā izslēdzot importa produktu un materiālu ietekmi uz mūsu domāšanu?