Kurš gan neatceras padomju laiku, kad cenzūrai bija pakļauts viss – raksti avīzēs, runas no tribīnes, ziņas radio utt. Un arī cenzētāju pietika – sākot ar kolhoza priekšsēdētāju un beidzot ar komjaunatnes komiteju un partiju.
Bet nu par vēsturi – februāra izdevumā „Ikšķiles Vēstis” bija publicēts raksts, kurā tika slavēts pašvaldības paveiktais, un veltītas ne pārāk glaimojošas rindas „APVIENĪBA IEDZĪVOTĀJI” deputātiem. Tas mani mudināja apsēsties un apkopot tos iesniegumus un priekšlikumus, kurus esam iesnieguši, un par kuriem esam runājuši mēs – partija „APVIENĪBA IEDZĪVOTĀJI”. Līdz marta beigām darbu saraksts bija gatavs un sanāca prāvs – 4 lapas. Nosūtot „Ikšķiles Vēstis” redaktorei, saņēmu atbildi, ka marta avīzē nodrukāt nevarēs, jo raksts pārāk garš, bet to varēs izdarīt aprīlī.
Ļoti labi! Vēl 28. martā saņēmu no redaktores e-pastu (citēju): „Kā (marta sākumā) vienojāmies, esmu paredzējusi vietu aprīļa “Ikšķiles Vēstis” izdevumā Jūsu sagatavotajam rakstam. Līdz šīs nedēļas beigām, lūdzu, atsūtiet man, raksta galīgo versiju, vēlreiz!” Nosūtīju arī! Vēl 1. aprīlī uzrakstīju iesniegumu papīra formātā – lai jau visi dokumenti kārtībā. Un tad nāca pārsteigums – raksts, kas mēnesi bija „nodzīvojis” pie redaktores, nonāca galvenā cenzora – Jāņa Rudzīša rokās. Un es saņēmu atteikumu publicēt šo rakstu, vispirms e-pastā, pēc tam uz papīra.
Nododu to arī jums lasīšanai, skatīt ieskenēto failu. Cenzūra-ikšķiles-pašvaldībā.pdf
Ar šī jautājuma tālāku risināšanu nodarbosies citi, mans pienākums informēt sabiedrību, ko arī daru.
Domes struktūra