Ir tāda valsts Eiropas kontinentā – Šveice, kura nav Eiropas Savienības valsts.
Šī gada atvaļinājuma vienu nedēļu biju nolēmis un pavadīju apmeklējot to. Bet šis nebūs stāstījums par maniem ceļotāja piedzīvojumiem apmeklējot šo valsti. Šeit es gribētu tikai dalīties iespaidos par saprātīgu resursu tērēšanu tādam vienkāršam mērķim kā bērnu rotaļu laukumu iekārtošana. Ja godīgi, biju nedaudz šokēts, ka valstī, kas ir sestā bagātākā pasaulē pēc IKP rādītāja uz vienu iedzīvotāju, bērnu rotaļu laukumus izveido daudz necilākus kā tas tiek darīts Latvijā. Nelielam ieskatam: 2008.gadā Šveices Iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju bija 67.385 USD; Latvijas IKP uz vienu iedzīvotāju 2008.gadā – 14.997 USD.
Manis redzētie bērnu rotaļu laukumi gan mazpilsētā Frutigen, kurā es biju apmeties, gan arī Bernē, kas ir Šveices galvaspilsēta, bija veidoti no materiāliem, kas raksturīgi katrai no tām pilsētām. Starp citu Frutigen var ņemt par labu piemēru Ikšķilei, jo iedzīvotāju skaits ir līdzīgs, t.i. 2007.gadā bija 6699 iedzīvotāji. Tātad Frutigen pilsētā bērnu rotaļu laukums atradās netālu no skolas un sākumā likās, ka tas nav ievērības cienīgs, jo tajā nebija ne krāsainības, ne arī tika izmantoti moderni materiāli. Pamatā, tas bija veidots no dzelzceļa sliežu gulšņiem, atrakcijas bija ļoti vienkāršas, ka tās pat nedaudz atgādināja manus bērnības gadus, kas tika pavadīti Komunistiskās Partijas valdīšanas laikā.
Vai nav pārlieku liels kontrasts? Viena no Eiropas bagātākajām valstīm un bērnu rotaļu laukumi kā padomju laikā?
Šī doma mani kādu laiku tirdīja un tad radās neliela apskaidrība – tas viss tā tiek veidots apzināti: atrakcijas radītas ar domu rosināt bērniem domāšanu virzienā pašiem veidot un izgatavot no brīvi pieejamiem materiāliem lietas, kas varētu izkrāšņot viņu ikdienu. Paskatieties attēlus… To taāu nav grūti izveidot… nav jāmeklē ne augstas klases speciālisti, kas var iekārtot šādu laukumu, ne arī ultra moderni un dārgi materiāli… nedaudz izdomas un vides mākslinieka skice un jebkurš namdaris var to izgatavot. Toties bērni, kas spēlēsies šādā laukumā nākotnē saglabās šo izdomas garu un izdomās jauninājumus (tagad moderni saka – inovācijas) šīm pašām atrakcijām, gan arī turpinās to darīt tālāk soļojot pa savu pieaugušo dzīvi. Tas viss ir jāradina jau no bērna kājas – būt savas pilsētas, valsts patriotam.
Reducējot uz Ikšķili, vai mēs nevaram būt pirmie, kas ievieš principu vides veidošanā : „Vidi veidojam mēs paši un nevis svešzemnieki!”, tādā veidā izslēdzot importa produktu un materiālu ietekmi uz mūsu domāšanu?
Varētu nomāt no salām vai Kugas māju no akadēmijas. žēl noskatīties kā skaistā ēka stāv tukša. Tajā ir īpaša mākslas aura. Par to kāds mākslas cilvēks sen jau teica.
Cik saprotu, tad mākslas skoliņas izvietošana Zaļajās salās ir pagaidu risinājums… un pagaidu risinājumam nav prātīgi iegādāties ēku. Kā ekonomists varu teikt, ka izdevīgākais darījuma veids pagaidu risinājumiem ir noma. Un izdevīgi tas ir gan iznomātājam, kas sagaida labākus nekustamā īpašuma darījumu laikus, gan arī pašvaldībai, kura var ieekonomēt resusrsus un nav jādomā, kur likt šo ēku, kad kultūras nams ir uzcelts un tur var izvietot mākslas skoliņu.
Vai bērnu skoliņa ir nodibināta un kāda ēka jau iegādāta? Manam mazbērnam tā patiktu. Nav tik svarīgi kurā ēkā ir skoliņa, galvenais, ka tāda būtu.
Paldies par atbildi.Diemžēl nesaprotu teikumu-bērnu skoliņas nīšana ir kronis visam.Atvainojos,bet kurā vietā es vēršos pret bērnu skoliņu?Esmu PAR,tikai veselam saprātam saprotamā vietā,nevis tālā nomalē.Arī tad ja šo māju īpašnieks privāti tur atver šo skolu,arī būtu apsveicami,bet tas jau nekad nenotiks,jo ,domāju,ka viņš pats saprot ka šī īpašuma atrašanās vieta nav īsti piemērota,jo pretējā gadījumā pats jau sen būtu tur kaut ko uzsācis.Bez tam ,es atvainojos,bet tur nav ne ainaviskuma ,ne vispār kāda skata. <br />
<br />
Ja dabīgs koks Jums liekas drūms un pelēks,tad ko Jūs sakāt par mājām kurās gribat iefraktēt augšminēto skolu?Bail pat iedomāties kā tur būtu dzīvot,kur nu vēl bērniem mācīties?Ja jau te aizstāv krāsainos bērnu rotaļu laukumus,kāpēc neiebilst pret šo māju izmantošanu bērniem?
Festivāla norises vieta nav tikai Zaļās salas.Tā vēsta programma. Psākums nav privāts, bet publisks, domāts jebkuram interesentam. Arī to vēsta programma. Cien. Regīna varētu nopublicēt to cilvēku sarakstu, kuri drīgst izrādīt iniciatīvu un veikt kādu konkrētu darbu sabiedrības labā un kuri nē. Ja pašvaldība neko sakarīgu neorganizē, lai visi zin kuri ir tie izredzētie, kuri drīkst darboties un saņemt pašvaldības finansējumu, piem. dažai labai izstādītei, ģērbonītim vai pelēkiem koka zirdziņiem un kuri nē. Bērnu skoliņas nīšana ir kronis visam. Varbūt uztraucaties par Ikšķiles vienīgās, dievišķās mākslas autoritātes pozicijām.
Par rotaļu laukumu,paldies Hermanim par jaukajām bildēm un nepiekrītu par pelēkumu un drūmumu.
Ja runājam par vides festivālu,tad jau redzēs kā tas būs,bet man liekas dīvaina tā norises vieta-kaut kur nomalē(ja tās zaļās salas ir tās tumšās un drūmās mājas, bez nekāda ainaviskuma),nu lai organizātoriem veicas,bet tas nav festivāls kas veidots ar prieka sajūtu,bet,atvainojiet,tas izskatās pēc tāda neliela biznesa plāniņa.Un skat,kad tik nemanot pašvaldība neatpērk šos īpašumus priekš mākslas skolas,jo taciņa jau būs iemīta…..<br />
<br />
Nu labi,cilvēkam ir īpašums kas stāv tukšs un ar mākslu pilna sirds-nu bet taisi cik uziet šādus festivālus,bet vai tas jādara par valsts naudu-tas ir jautājums.
Piekrītu Jūsu rakstītajam par 100 procentiem. Varbūt tieši fakts, ka Šveice nav ES ļauj viņiem būt brīviem bez muļķīgiem noteikumiem priekšā un pakaļā?
laba doma. Seko vides festivāla piemēram un noorganizē minēto pasākumu. Tas būs daudz vērtīgāk par gudrajiem padomiem Tavos rakstiņos.
Tas, ka Šveice ar viņu pašgatavotajiem rotaļu laukumiem ir viena no bagātākajām valstīm Jums neliek ne par ko aizdomāties?<br />
<br />
Tas tāpec, ka jau no bērna kājas tiek audzināts tas, ka svešzemēs ražoto lietu ievešana grauj ekonomiku. Lai arī bērni to neapzinās vēl rotaļājoties, bet sākot iet skolā un šo to uzzinot par ekonomikas pamatprincipiem viņi to sapratīs… un atbilstoši audzinās savus bērnus. <br />
<br />
Raksta mērķis nebija parādīt, kaut ko sliktu par Ikšķili, bet aicinājums tieši Ikšķilē sākt izmantot savas pilsētas mākslinieku un amatnieku idejas un darbu. Aicinājums gan vairāk orientēts nevis uz kārtējo iepirkumu no vietējiem ražotājiem par dārgākām cenām nekā imports, bet gan uz saprtātīgu rīcību izmantojot pašvaldībai pieejamos darba spēka resursus. Starp citu nebūtu slikti uzrīkot konkursu par bērnu atrakciju skicēm… lai paši bērni izpaužas un nāk ar savām vīzijām par rotaļu laukumiem un tad labākos darbus varētu realizēt. Tas tikai radīs bērnos radošo garu jau no mazotnes, un izaugot lieliem viņiem nebūs sveša inovāciju radīšana….
Vai Lietuvā esi bijis? Viņi nekautrējas no vienkārša koka lietām, un tāpēc ne stulbāki, ne nabagāki par mums nav kļuvuši.<br />
<br />
Labāk pilsētā desmit nekrāsotu, bet ESOŠU laukumu (stūrīšu), nekā viens skaists, kurš no pārslodzes pēc gada ir noplucis.
Rodas iespaids, ka raksta autoram kaut kas tomēr nav kārtībā ar galvu, ja viņš par piemēru liek noplukušos šveices rotaļu laukumus! Būtu lepojies, ka mums ir labāki, bet nē! Totāls cirvis! Tādus tik pameklēt!
Raksts pēc sava saturiskā tukšuma ir tipisks AI kārtējais morālās atejas izvirdums!
Starp citu kāda tēma ir šī gada koktēlniecības simpozijam?<br />
<br />
Vēl viena ideja jeb temats kādam no nākamajiem koktēlniecības simpozijiem varētu būt: Ikšķiles simboli.
Kā jau jūs visi esat pamanījuši augusta pirmās divās nedēļās Ikšķilē noritēs vides mākslas festivāls. Noteikti aizvediet savus bērnu pavērot kā top koka skulptūras tēlnieku simpozija laikā. <br />
Tā kā festivāls tiek veidots ar domu, ka tas gadu no gada turpināsies, citu gadu viena no tēmām varētu būt vides māksla bērniem.<br />
Jebkurā gadījumā šī ir iespēja ikšķilniekiem iegūt vides mākslas darbus. Visi koktēlniecības simpozija darbi paliks Ikšķilē.
Super! Izklausās, ka atkal viena vecāku grupiņa sarosīsies un iekārtos kādu stūrīti bērniem. Savā laikā domubiedru grupiņa radījām rotaļulaukuma aizsākumu pie domes. Paši rakām, beicējām, rīkojām ziedojumu akcijas “uzpariktēm”, kuras bija jāpērk. Tas viss ir izdarams.<br />
Bet runājot par krāsainību un augstas kvalitātes/atraktivitātes piedāvājumu bērniem,esmu sākusi šubīties, ka tas ir tik būtiski. Tā kā vasaru pavadu laukos, kur šādu krāsinību nevaru piedāvāt sāvējiem, radās problēma “ko nu lai dara?!”. tikai “barbariski” bērnu atvienojot no datora, televizora un pāris dienas “gavējot” NAVKODARĪT, fantāzija tomēr atraisījās un atklājās, ka pelēkais šķūnis un dēļu atgriezumi+naglas+āmurs = super piedzīvojums. <br />
Krāsas nav tālu jāmeklē. Lielai daļai iedzīvotāju ir palikuši krāsu atlikumi pēc dažādām krāsošanām. Arī man. Var izveidot itin raibu un dzīvespriecīgu bērnu laukumu krāsojumu.
🙂 🙂 🙂 Jaunie laiki jau atlidoja 🙂 🙂 🙂
Tas ir NLO nosēšanās laukums kuru pagaidām izmanto bērni! 🙂
Padomju laiki Ikšķilē nav tālu jāmeklē – “lieliskais” jauniekārtotais laukums ar bruģi Skolas ielas kvartālā pie Ilmas ir bīstamāks par asfaltu, pat bez šūpolēm!
Tā jau ir, ka mūsu bērnība vienmēr atmiņās krāsojas košākos toņos, nekā tas bija īstenībā. Bērnība atmiņās vienmēr paliks laimes zeme (ar zināmiem izņēmumiem). Arī es savu bērnību izdzīvoju Padomju laikos ar salauztām, dzīvībai bīstamām dzelzs šūpolēm (manā pagalmā vien dažādus locekļus salauza vairāki bērni) un trepītēm, zem kurām ir asfalts vai betona flīzes. Un man toreiz likās ļoti forši! Tomēr. domājot ar šodienas vecāka (dēliņam 6 gadi) prātu, man rūp šādu atrakciju kvalitāte. Pilnīgi piekrītu teicienam : jābūt gribēšanai to darīt! Absolūti taisnība, ka pašmāju galdnieks izgatavos labu labo šoliņu un šūpoles, pie tam nokrāsos to košās krāsās un bērniem patiks!
Vienmēr esmu atbalstījis “Dari pats” principu un arī no savas bērnības atceros, ka visas bērnu laukumu atrakcijas nebija izgatavotas kaut kādos augstas klases uzņēmumos ar ISO9001 sertifikātiem, kas stipri sadārdzina gala produktu. Tās tika gatavotas tur pat namu pārvalžu darbnīcās un to darīja namu pārvlažu meistari laikā, kad ir kāds brīvāks brīdis ziemā, kad vides labiekārtošanas darbi nenotiek, bet algas tiek saņemtas. Līdz ar to šadi izgatavojot, tas nevar maksāt dārgāk kā importa. Divām lietām ir jāizpildās, lai tā notiktu: 1) darbiniekiem ir jābūt ar iztēli; 2) jābūt gribēšanai to darīt. <br />
<br />
Kas attiecas uz manu bērnību un padomju laikiem, tad ar katru dienu nonāku pie atziņas, ka ne viss toreiz bija slikts, bet tas nenozīmē, ka mani pārņēmusi nostaļģija.
Ideja ir apsveicama, bet konkrētais foto piemērs gan neizdevies!!! Iespējams, ka autoram nav mazu bērnu, ka viņš nekad neko nav dzirdējis par krāsu terapiju un košuma pozitīvo ietekmi uz bērnu psihi! Man šīs fotogrāfijās redzamās sapuvuša koka atrakcijas uzdzen šermuļainas atmiņas par melnbalto kara filmu ar koncentrācijas nometņu ainām. Piekrītu, ka noteikti vietējie amatnieki varētu uzmeistarot videi un bērniem draudzīgas atrakcijas un cik tad maksā tas krāsas spainis… Tad jau varētu iznākt košs un krāsains parks! Bet, diemžēl, dzīve ir tāda, ka viss, ko ražo vietējie amatnieki, nezin kāpēc maksā dārgāk, kā importētās ārzemju preces, jo, redz roku darbs esot… Ar prieku atbalstītu vietējā ražotāja veikumu par saprātīgu cenu!