Pirms dažām dienām apmeklēju Ikšķiles Dienas centru, lai rosinātu tā darbiniekus sagatavot rakstu „Ikšķiles almanaham”
Taču vairāku svarīgāko funkciju realizāciju kavē telpu trūkums. Protams, morāli un fiziski novecojusī, nelielā bijušā veikala ēka novada invalīdu, maznodrošināto, bezdarbnieku, kā arī daudzu pensionāru sociālajai aprūpei un rehabilitācijai ir krietni par mazu. Šeit vietu atrod arī jaunieši. Īpaši rūpju bērni ir no sociāli nelabvēlīgas vides nākušie. Labākajos dienas centros nespēka un fizisku problēmu, vientulības māktie var pavadīt visu dienu. Vajadzības gadījumā sociālās aprūpes darbinieki palīdz viņiem no mājām nokļūt dienas centrā un atpakaļ. Centrā var nomazgāties dušā, izmazgāt veļu un veikt citus savas aprūpes darbus, lietot datoru (konsultanta klātbūtnē), utt. Mums tam visam pagaidām trūkst telpu.
Pirms, apmēram, pusgada pašvaldībā bija runa, ka steidzīgi tiks veikta dienas centra pārbūve un paplašināšana. Neskatoties uz to, ka pašreizējos krīzes apstākļos rūpēm par novada sociāli vismazāk aizsargātajiem iedzīvotājiem jābūt pašvaldības pienākumu pašā augšgalā, šī gada budžeta projekta aprakstā neatradu, ka dienas centra pārbūvei būtu paredzēti līdzekļi. Ignorējot vienu no mūsu valsts aktuālākajām prioritātēm – gādāt par krīzes upuriem, novada budžeta projekta autori ir atraduši
100 000 Ls Zilajiem kalniem (neatšifrētiem darbiem mežā) un 732 000 Ls SKOLAS stadionam. Līdz ar to pašvaldība apliecina, ka tās prioritāte nav rūpes par saviem dzīves pabērniem, kam vajadzīga morāla un fiziska palīdzība.
Nespēju atturēties no pārdomām par jau pieminēto stadionu. Nav gan īsti skaidrs, kas tiks veikts, jo pašvaldības vadība ik pa laikam lieto atšķirīgus formulējumus. Iepirkuma nosaukumā rakstīts: „Ikšķiles vidusskolas stadiona ar tribīnēm un inventāra noliktavu rekonstrukcija [? – Ikšķiles vidusskolā stadiona nav]”. Domes priekšsēdētāja ziņojumā par novada 2011. gada budžetu rakstīts gan par vidusskolas stadiona, gan vidusskolas sporta laukuma rekonstrukciju (starp stadionu un sporta laukumu ir būtiska atšķirība). Saprotu, ka man paskaidros: būve ir ĀRKĀRTĪGI nepieciešama mācību procesam. Ikšķilē, šķiet, gan ir savādāk, jo esošais skolas sporta laukums līdz šim tikpat kā nav bijis nevienam vajadzīgs, jo nu jau daudzus gadus tas ir katastrofāli nolaists. Fizkultūras skolotāju iztēlojos kā sportisku un spartisku, tātad rosīgu un uzņēmīgu cilvēku. Man tāds Ikšķilē bija Vilis Pūpols. Viņa vadībā nelielās Elkšņu skolas sporta laukums allaž bija uzturēts pienācīgā kārtībā. Ikšķiles vidusskolā tagad apgrozās vesela komanda sporta skolotāju, treneru, metodiķu un simtiem it kā sportot alkstošu skolēnu (tā skolā un pašvaldībā runā), bet skrejceļš un lēkšanu sektori ir tik atbaidoši, ka rodas iespaids, ka tie atrodas pilnīgu nespējnieku pārziņā. Kas tas ir – slinkums?, vienaldzība?, neieinteresētība? Vai skola un skolotāji ar šādām īpašībām spēs rūpēties par stadionu? Ilgstoši gan bija runa tikai par sporta laukumu. Apetīte ir augusi.
Un tad vēl par plānotās būves aktualitāti, salīdzinot kaut vai ar skolas vispārējās kvalitātes līmeņa (145. vieta Latvijā), dienas centra un PILSĒTAS vai NOVADA sporta centra celšanas nepieciešamību.
Maz ticams, ka stadions būtiski uzlabos skolas piedāvāto izglītības kvalitāti. Mācību gads ilgst, apmēram, deviņus mēnešus. No tiem piecus mēnešus (vēlīns rudens, ziema, agrīns pavasaris) stadionu droši vien neizmantos. Sporta mācību priekšmeta standarta 1.-9. klasei pamatprasības vieglatlētikā beidzot, piemēram, 9. klasi (punkts 22.2.) nosaka, ka skolēni: „22.2.1. prot veikt dažāda garuma skriešanas distances un stafetes skrējienu maiņas zonā; 22.2.2. izpilda tāllēkšanu; 22.2.3. prot mest bumbiņu ar ieskrējienu”. Vidējās izglītības Sporta mācību priekšmeta standartā nāk klāt tikai prasība: „Var noskriet 2000 m (jaunietes) un 3000 m (jaunieši)”. Šķiet, ka to visu var izdarīt arī bez 700 000 Ls vērta stadiona, it sevišķi vispārējas, dziļas krīzes apstākļos, kad daudziem vajadzīga nekavējoša palīdzība. Ja kāds tomēr apgalvo, ka stadions ir absolūti nepieciešams bērnu fiziskajai attīstībai, tad man ir jautājums (minēšu tikai vienu piemēru) – kādēļ sporta skolotāji, nepilda
minētā mācību priekšmeta standarta obligātā satura 4.3. punkta nosacījumu, ka skolēniem jāapgūst pamatprasmes „ATBILSTOŠI KLIMATISKAJIEM APSTĀKĻIEM UN IZGLĪTĪBAS IESTĀDES MATERIĀLI TEHNISKAJAM NODROŠINĀJUMAM VIENĀ NO ŠĀDIEM SPORTA VEIDIEM – SLĒPOŠANĀ, SLIDOŠANĀ, PELDĒŠANĀ”? Analogas prasības standartā ir arī vidusskolniekiem. Šo sporta veidu piekopšana ļoti veicina atlētiskumu, veselīgumu un norūdīšanos. Ar peldēšanu skolai ir problēmas (peldbaseins
Ikšķilē ir ļoti nepieciešams), toties pēdējo gadu ziemas ir lieliski piemērotas slēpošanai un slidošanai, un simtiem tūkstošus latus dārgas būves tam nav nepieciešamas. Bet šī iespēja mācību procesā netiek izmantota (aptaujātie dažādu klašu skolēni tā vismaz daudzus gadus apgalvo, arī tagad slēpošana tikai varbūt būšot). Sporta mācību priekšmeta standartā noteiktas arī daudzas citas skolēniem ļoti noderīgas darbības, kas pie mums netiek praktizētas.
Slinkums? Skolotājiem pārāk zema kvalifikācija? Nav materiāli tehniskās bāzes? Pašvaldība atsaka līdzekļus? Ja tā, tad stadionu varbūt var būvēt par 600 000 Ls un par 100 000 Ls skola varētu iegādāties nepieciešamo sporta
inventāru, tai skaitā slēpes un slidas. Slēpošanas un orientēšanās mācību priekšmeta ieviešana būtu gatavošanās Zilo kalnu sporta trašu izmantošanai nākotnē.
Un vēl viens satraucošs fakts. Skolas stadionu iecerēts būvēt pilsētas centrā pirms tā attīstības un apbūves koncepcijas izstrādes. Atkal sanāks, ka vispirms cels stadionu un tikai tad sāks domāt par centra telpisko koptēlu – par to, kā stadionu funkcionāli un vizuāli pievilcīgi iekļaut kopējā apbūvē.
Šajā gadījumā tiek ignorētas kompozīcijas principu ābeces patiesības.
Tā vien liekas, ka trekno gadu sindroms Ikšķiles pašvaldībā nav zudis. Ļoti žēli to konstatēt. Rodas arī jautājums par humānisma izpratni.
P. S. Vai estrādes mūru restaurācijai budžetā līdzekļi beidzot ir paredzēti?
