Māksliniece Valija Emma Liepiņa dzimusi Rīgā, 1908. gada 24. novembrī.
Rīgas 4. vidusskolā, kur Valija mācīijās, ievēroja viņas zīmēšanas talantu un mudināja pēc skolas beigšanas stāties Latvijas Mākslas akadēmijā.
Sekojot skolotāja padomam, 1926. gada rudenī Valija pieteicās iestājeksāmeniem akadēmijā un izturēja lielo konkursu. Starp viņas studiju biedriem bija gleznotājs un rakstnieks Anšlavs Eglītis.
Mākslas zinātniece Lija Karlova raksta par mākslinieci: „Trešajā kursā, kad bija jāsāk domāt par specializēšanos kādā no glezniecības veidiem, Valija izvēlējās Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu, kuru vadīja profesors Jānis Kuga. Izvēlei bija arī praktisks iemesls – beidzot šo meistardarbnīcu, pavērās lielāka iespēja sameklēt darbu gan monumentālās glezniecības, gan scenogrāfijas jomā. Profesors J. Kuga pievilka studentus ar savu labestīgo raksturu un iejūtīgo mācīšanas stilu. Saviem audzēkņiem viņš tiecās iemācīt skatuves glezniecības pamatus: skatuves uzbūvi, lugas maketēšanu, dekorāciju un kostīmu stilistisko vienību, krāsu saskaņu. Viņš lika pamatīgi izstudēt latviešu etnogrāfiju. Viss apgūtais lieti noderēja Valijai vēlāk, strādājot dažādos teātros, bet, galvenais, šeit viņa iemācījās un apguva temperas glezniecību. Jāpiebilst, ka šajā tehnikā Valija strādāja visu mūžu.”
1932. gadā visu Eiropu, ieskaitot Latviju, bija skārusi ekonomiskā krīze. Lai gan mācību maksa bija salīdzinoši neliela, vairākums studentu līdztekus studijām piepelnījās ar algotu darbu, arī Valija. Viņa strādāja par retušētāju kādā fotosalonā. Kad akadēmijas vadība noraidīja Valijas lūgumu atbrīvot viņu no mācību maksas, Valija bija spiesta no akadēmijas aiziet.
1945. gadā Valija Liepiņa atgriezās Mākslas akadēmijā, lai pabeigtu studijas.
Pedagogu sastāvs bija mainījies − emigrācijā bija devies Jānis Kuga, Voldemārs Tone u.c., bet akadēmijā turpināja strādāt tādas spilgtas personības kā gleznotājs Konrāds Ubāns, Uga un Oto Skulmes, Leo Svemps, Kārlis Miesnieks. Valija mācījās
O. Skulmes Monumentālās glezniecības meistardarbnīcā. Viens no viņas kursabiedriem bija Kārlis Pētersons – vēlākais mākslinieces kaimiņš Ikšķilē. Akadēmiju Valija pabeidza divos gados. Viņas diplomdarbs saucās “Karavīri – zirgu peldinātāji”. Tajā attēloti kaili, spēcīgi jaunieši sarežģītās pozās, kuri peldina zirgus.
Pēc akadēmijas pabeigšanas Valija Liepiņa strādāja Rīgas kinostudijā, Operas un baleta teātrī, bet no 1956. gada līdz aiziešanai pensijā 1964. gadā − par skatuves gleznotāju un kostīmu mākslinieci Drāmas teātrī (tagadējais Nacionālais teātris). Operas un baleta teātrī viņa sastapās ar scenogrāfu Kārli Miezīti (1902-1985), J. Kugas audzēkni un draugu, un 1953. gadā viņi apprecējās. Māksliniece veidojusi skatuves ietērpu un kostīmus vairākām lugām: R. Blaumaņa „No saldenās pudeles” (1958), Ā. Alunāna „Visi mani radi raud”(1959), V. Šekspīra „Hamletam” (1959) u.c., gleznojusi aktieru portretus.
Savā daiļradē māksliniece attēloja senatni – “Pirtiņā”, “Senmāte”, “Labieši”, “Lāāplēsis”. Bērnībā nolūkotie un iegaumētie senāu tikumi atainojās gleznās “Maizes cepējas” un “Maizes ēdēji”, tautas dziesmas − “Dieviņš kāpa kumeļā”, “Bij manam kumeļam zvaigžņu sagša mugurā”, “Elle, elle kungu rija”, “Kas tie tādi, kas dziedāja” u.c. Gleznās viņa izmantoja tautasdziesmās visvairāk pieminētās baltās un pelēkās krāsas ar nelieliem silto toņu akcentiem, piemēram, “Daiņotājas” (atrodas Ikšķiles bibliotēkā).
Lielu uzmanību māksliniece pievērsa savu tēlu tērpiem – darbos jūtama kostīmu mākslinieces iztēle. Seno tērpu dažādība, izdomas bagātība redzama darbā “Senais tirgus” (atrodas Ikšķiles skolā). Iemīļota māksliniecei bija kāzu tēma. Glezna “Kāzas” (atrodas Ikšķiles novada domē) uzskatāma par šīs tēmas veiksmīgāko darbu. V. Liepiņai ir darbi par sporta tēmu; glezna “Mazie olimpieši” atrodas Ikšķiles bērnu dārzā “Urdaviņa”.
Izstādēs māksliniece piedalījusies kopš 1960. gada, Mākslinieku savienības biedre kopš 1964. gada. 1984. gadā Mākslinieku savienības izstāžu zālē notika mākslinieces personālizstāde “Senatne gleznās”, 1989. gadā – LKF Ikšķiles kopas organizētā personālizstāde Kugas mājā, 1993. gadā − Sv. Pētera baznīcā. 2008. gada novembrī Ikšķiles Sv. Meinarda baznīcā bija skatāma Valijas Liepiņas 100 gadu piemiņas izstāde „Senatne gleznās”.
Pagājušā gadsimta 50. gados Valija Liepiņa un Kārlis Miezītis sāka celt darbnīcu Ikšķilē, kraujas malā, ar skatu uz Daugavu. Stāvo un smilšaino krauju viņi pārvērta par vienu no skaistākajiem puķu dārziem Ikšķilē. Mākslinieces darbnīcā, nama saimniecei spēlējot kokli, tika izdziedātas daudzas tautasdziesmas.
Valija Liepiņa mirusi 1998. gada 23. novembrī 90 gadu vecumā un atdusas Ikšķiles kapu kalniņā.
D. Villeruša
Izmantotā literatūra:
Ikšķiles almanahs.2. laidiens. Latviskās dzīves ziņas paudēja – māksliniece Valija Liepiņa. Ikšķiles novada domes izdevums, 2007.
Māksla un arhitektūra biogrāfijās. 2. Rīga, 1996.
Saeimu vismaz teorētiski ir iespējams atlaist. <br />
Attiecībā uz pašvaldībām šāda iespēja patreizējās likumdošanas ietvaros ar “gudru ziņu” vēl līdz šim nav iestrādāta. Vēl vairāk – dažu grozījumu rezultātā ir padarīta neiespējama arī vēl deviņdesmitajos gados pastāvējusī iespēja atsaukt atsevišķus uzticību zaudējušus deputātus.