Sabiedrības un politiķu attiecības tuvojas pilnīgam strupceļam. Aizvainojumi un agresija ceļ aizvien augstākas sienas, emocijas kāpinās, un juceklis vairo neskaidrību. Saprotams, ka nereti amatpersonu rīcība izraisa sašutumu.
Taāu, reaģējot tikai kā skatītājiem, mēs ne par gramu Latviju neizmainām.
Sabiedrības un politiķu attiecības tuvojas pilnīgam strupceļam. Aizvainojumi un agresija ceļ aizvien augstākas sienas, emocijas kāpinās, un juceklis vairo neskaidrību. Saprotams, ka nereti amatpersonu rīcība izraisa sašutumu. Taāu, reaģējot tikai kā skatītājiem, mēs ne par gramu Latviju neizmainām. Tieši otrādi — tā paliek aizvien bēdīgāka. Nozīmīgi atcerēties, ka, cīnoties ar nejēdzībām, nebūtu pareizi vājināt savu valsti.
Dažas lietas iespējams izdarīt tikai no iekšienes. Ja domājam, ka valsts dzīvē viss jāuztic saujiņai cilvēku — “viņiem”, lai “mēs” varētu palikt tīrām rokām, nekas nemainīsies. Es neredzu nevienu citu iedarbīgāku risinājumu kā iespējami daudzu pilsoņu iesaistīšanos politikā, precīzāk — iestāšanos politiskajās partijās. Es apzinos, ka tas skan konservatīvi un garlaicīgi, piedevām “politika” un “politiķis” taāu kļuvuši par lamuvārdiem. Tomēr, ja vien nevēlamies likvidēt demokrātiju, citas izejas mums nav. Tev patīk kādas partijas programma, bet tu esi vīlies tās izpildītājos? Tad stājies šajā partijā un panāc, lai programma tiktu izpildīta! Mainīt valsti var, tikai piedaloties tās dzīvē, kas nozīmē — stāties esošajās partijās, vai — ja liekas, ka vēl kādas pietrūkst, — dibināt jaunas.
Vai jūs tiešām domājat, ka cilvēks, kas slikti vai slinki izpilda savus pienākumus, piepeši mainīsies, ja viņu pabaidīs? Tomēr, ja jebkurā no esošajām partijām iestātos kaut vai tūkstotis cilvēku, šī partija pilnībā mainītos. Tas ir veids, kā reāli ietekmēt politiku. Daudz aktīvu cilvēku piedalījušies referendumos un dažādās sabiedriskās akcijās. Ja tikai piecdesmit tūkstoši no viņiem iestātos politiskajās partijās un tajās aktīvi paustu savu viedokli, Latvijas politika radikāli mainītos. Kamēr tas nenotiks, jebkuri vēlēšanu rezultāti mūs neapmierinās.
Ja katrs desmitais Latvijas pilsonis būtu gatavs Latvijas sabiedriskajai dzīvei veltīt tikai vienu procentu sava laika, Latvijas politika mainītos. Ja enerģiju, ko veltām politikas un politiķu apspriešanai virtuvēs, darbavietu gaiteņos un interneta komentāros, mēs ieguldītu partiju politikas veidošanā no iekšienes, Latvijas ikdiena radikāli mainītos.
Varbūt ārējās grūtības mūs beidzot piespiedīs izdarīt kaut ko labu — iesaistīties valsts politikas veidošanā, masveidīgi stājoties partijās? Valsts ir tikai ietvars tās pilsoņu radošai darbībai. Ja tikai vaimanāsim, piedalīsimies miermīlīgās vai agresīvās akcijās, rakstīsim raudulīgus vai zibeņus piesaucošus anonīmus komentārus internetā, bet neveltīsim savu enerģiju tiešai politikas veidošanai un ietekmēšanai, tad valsts notiekošajās nebūšanās jāvaino vismazāk.
Daudzkārt piesauktās atmodas nozīmīgākā mācību stunda atgādina: tikai daudziem, ļoti daudziem cilvēkiem tieši piedaloties sabiedriskajā dzīvē, valsts var neticami mainīties. Svarīgi, lai katrs cilvēks atrastu nesatricināmu atbalsta punktu savā dvēselē, taāu, kad tas atrasts, jābūt gatavam radošai darbībai redzamajā pasaulē. Kā sacījis Gandijs: “Esi tās pārmaiņas, kuras tu gribi redzēt pasaulē.” Tā es saprotu garīgi atbildīgu dzīvi. Ja es nebūtu mācītājs, es nekavējoties iestātos kādā partijā. Pat ja cerība ko mainīt būtu tikai viens procents, tas ir pietiekami daudz, lai mēs rīkotos. Rīkotos šodien. Tūlīt.
Kas īsti kavē piedalīties? Bailes vai egoisms? Slinkums vai vienaldzība? Vai stulba vēlme palikt par visiem gudrākam anonīmam komentētājam, kurš āāpstinādams noskatās, kā aiziet bojā viņa valsts?
Tāpēc, ka Latvijā tas process ir jau aizsācies pirms mums. Bet vai mūs tas satrauc? Mēs tāāu to daram sevis dēļ.:) Bet faktiski neviens mems neliedz izvirzīt skaļus saukļus. Es domāju pozitīvā nozīmē. Man tas patiktu. 🙂 Mani saista viss, kas saistīts ar pilsonisku sabiedrību. Tas gan pras lielu darbu pašam ar sevi. Sevis kā izglītotas un inteliģentas personības veidošanā. Nav viegli. Nebūšu iedomīga. Tomēr tā dzīve šķiet saturīgāka un apkārtējie arī kļūst “sakarīgāki” :). Tā tikai tāda neliela pārdoma. Faktiski pilsoniskas sabiedrības tēma ir plašāk apspriežama. Viss pašu rokās!
zane – kāpēc Ikšķile nevar pretendēt uz pilsoniskas sabiedrības aizsācējiem Latvijā?
Pievienojos Zanes rakstītajam, īpaši atbalstu “kā būtu labāk”. Manuprāt nozīmīgākais ir godprātīgas attieksmes un profesionālas rīcības veicināšana. Sāksim cienīt un uzklausīt godprātīgus profesionāļus, rīkosimies likumīgi, cienot likumus, normatīvus un labas prakses kritērijus. Tie ir veidoti cilvēku labā, lai dzīvi organizētu harmoniski un godīgi, ievērojot visu intereses.
Par visiem 100% piekrītu J. Rubenim. Žēl tikai, ka Ikšķile vairs nevar pretendēt uz pilsoniskas sabiedrības aizsācējas Latvijā statusu. 😉 Tomēr mums ir iespēja nepalikt pēdējiem.:) Viena lieta ko man gribētos, lai mēs nevis kritizētu citus, bet savu nepiekrišanu paustu kā ideju “kā būtu labāk”. tas gan protams prasa mazliet vairāk piepūles kā kritikas izspļaušana. Lai mums veicas!
Ikšķile ne reizi vien bijusi pirmā, kā jau esam pieminējuši- 12.gs., 20.gs.astoņdesmitie gadi, un…- bet, par to, kas varētu būt, negribas par to skaļi runāt. Bet domāsim un darīsim!<br />
Sekojot XX domai, varbūt nevajag darīt neko. Ietīties baltā paladziņā un lēnām uz kapiņiem 🙂 <br />
JR ir pateicis pašu būtiskāko. Pretī bezcerībai var likt tikai cerību un darbību. Un šeit viss ir kā visur, mainās tikai mērogi. <br />
Un – ja reiz no Ikšķiles Latvijā 12. gs. sāka izplatīties kristietība, tad kāpēc 21. gs. nevarētu sākt izplatīties pilsoniska sabiedrība? – Piedāvājums novada zīmolam 🙂
Ikšķiles jaunās partijas IEDZĪVOTĀJI nodibināšana ir vērtējama kā rīcība. Apbrīnojams ir fakts, ka šī partija tiešām ir dibināta “no apakšas”, nevis “no augšas”, vienkārši iesviežot noteiktu naudas summu.<br />
Cilvēki paši nāca, jā, un arī paši maksāja dibināšanas izdevumus.<br />
Tāpēc ir cerība, ka kaut kas mainīsies, ja vien ligzdā diedētās dzegūžu olas netiks pārāk rūpīgi sildītas.
Ja gribās ar bēdīgu seju pakomentēt, tad ir vieta, kur domubiedri jau savus parakstus atstājuši 🙂 Kopā jautrāk!<br />
<a href=”http://www.diena.lv/lat/izklaide/slejas/rubenis/viens-procents#comments<br” target=_blank>www.diena.lv/lat/izklaide/slejas/rubenis/viens-procents#comments<br</a> />
<br />
Uztverot JR domu radoši, bēdīgie varētu izveidot atsevišķu bēdīgo partiju, kuras mērķis būtu operatīvi un aktīvi sniegt bēdīgu atzinumu par jebkuru viedokli 🙂 Pat tā – paliekot savā rāmī – bēdīgie paši arī varētu kaut ko radīt un nebūtu jāskaita, ko tik citi nav “iemiesojuši darbos”.<br />
<br />
Jā, darbs tautas uzmundrināšanas jomā pašlaik ir tikai vārdi. Gan Rubeņa, gan mūsu jaunās partijas vadītāju pamatdarbs jau gadiem ir runāšana, un cilvēki to novērtē visnotaļ pozitīvi 😉 Savukārt Ikšķiles novada domes viens no galvenajiem trūkumiem ir tieši skopums vārdos jeb informācijas nesniegšana. Tā darbi un vārdi izskatās mūsu zemē :)<br />
<br />
Es pievienojos autora viedoklim. Arī ar vādiem 🙂 <br />
<br />
Veiksmīgu dienu!
Ļoti labs raksts!
Ko darīt, ja vārdi ir darbs?
Juris Rubenis dara to, ko cits viņa vietā neizdarīs. Un aicina katru no mums darīt tāpat. Un tad jau viss vēl varbūt būs labi.
Varbūt nevajag pārpublicēt Jura Rubeņa tekstu. Jeb “Klausieties uz maniem vārdiem, neskatieties uz maniem darbiem”. Nekas netraucē Juri Rubeni savus vārdus iemiesot darbos. Kam nav lemts dzīvot, tam jānomirst. Arī valstij.