Bija svētki

Teikšu godīgi – ir gana nomācoši dzīvot bieži savstarpēji kultivētā sajūtā, ka “pie mums jau galīgi nekā nav un galīgi nekas nenotiek

 Ka nav ne tā sasodītā kultūras kalna, ne centra, un vienīgā  tautas sastapšanās vieta ir vietējais iepirkšanās templis Maxima, uz kuru ceļu mērojot, cita starpā patiltē gadiem vari lasīt depresīvo vēsti, ka “evoriem ir mazi krāniņi” (arī tas vēl!). Ka nav kur doties ne piektdienas, ne svētdienas vakarā, ne ko bērniem parādīt, un visas labās ieceres tiek nožņaugtas sīkos partijiskos ķīviņos.  

Augusts šajā padrūmajā  ainā ienesa patīkamas korekcijas. Sarosījās biedrība Zaļās salas, ar Domes atbalstu sarīkojot nebijušu un vietējam mērogam gluži vai pompozu pasākumu – pirmo Ikšķiles Vides mākslas festivālu un (tā ietvaros) Koka skulptūru simpoziju, kas, piesakot sevi kā ikgadēju pasākumu, ievilka svaigu štrihu mūsu pilsētiņas vaibstos. Tīnūžu gobas un Kurzemes ozoli pārtapa izmēros efektīgos koktēlniecības darbos, kas, cerams, atradīs paliekošu vietu mūsu pilsētiņas ainavā. Korifeji un studenti vienuviet. Iespaidoja vides mākslas darbu āra ekspozīcija Zaļajās salās, kuru smalkumus neuzskaitīt. Mārtiņa Berlanda “Vaduguns”. Sireālā Ambassade de l’autre côté du miroir en Lettonie, Māra Grīnberga Aizspogulijas vēstniecība, “kurai ir vienalga, kur tā atrodas”. Iespaidoja bērni, kas izstādi izvēlējās uztvert, “kā nedrīkst” –  jutekliski, ar rociņām izglāstot akmens un metāla faktūras. Dažādas negaidītas impresijas – kā joniešu orderis pret košzilām Ikšķiles debesīm vai Hundertvasera atblāzma pašmāju akmenī. 

Un pilsētas svētki ar nosacīto “umurkumura” un šoreiz arī elitāro sadaļu. Paldies par tiem. Jauki pilsētas svētku rītā sastapt draudzeni romatiskā platmalē, uz divriteņa vedot mājās tirdziņā iegādātu birstošu vīteņrozi. Jauki redzēt tik daudz bērnu ar nesteidzīgiem vecākiem. Jauki sajust, ka ir tāda kopiena – ikšķilieši. 

Ilgi gaidītā, vēlā  ugunsskulptūras atvēršana pie Domes ēkas acīm pavēra gana neparastu ainu  – tā vien šķita, ka mūsu mazās, horizontālās pilsētiņas iemītnieki no saviem piemājas dārziem un anonīmajiem auto vienā pusnaktī pēkšņi bija saplūduši vienuviet. Mazie, satupuši zālē, vēroja notiekošo spīdīgām acīm kā pelītes.  

Kaolīna apvalka lēnā  noģērbšana, atsedzot milzu keramikas ažūru, milzu intriga, karstuma vilnis… Tehnoloģiskā procesa fineses nepārzinošam “lajam” daudz kas šķiet mīkla – tika minēta 1100° grādu temperatūra, bet par līdzīgas, slavenā amerikāņu keramiķa Freda Olsena veidotas, ugunsskulptūras atklāšanu Gordolā, Šveicē, lasīju, ka beigu temperatūra “ceplī” sasniedz ap 1240°. Iespaidīgi. Vivaldi, ugunsspēle ažūrā manteļskursteņa siluetā un dzirksteļu spieti pret augusta zvaigžņu piebērtajām debesīm – elpa aizrāvās ne bērniem vien.   

Kad improvizētā  āetrmetrīgā manteļskursteņa mežģīne pēkšņi sabruka, skatītāju pūli pārskrēja tāds saprotams un vīlies vaids. Bet radošajai komandai pie artefakta krāsmatām paklanoties, kāds, kuram nav sveša humora izjūta, no publikas iekliedzās: ATKĀRTOT! 

Patiešām – Encore une fois! Plusieurs fois. Cilvēku blīvā klātbūtne šajā vakarā apliecināja: mums šādas mākslas akcijas ir ļoti, ļoti vajadzīgas. Vajadzīgi notikumi un mākslas fakti, ap kuriem konsolidēties, ar kuriem lepoties, saukt par saviem. Kaut fināls bija iecerēts citāds, vairāku apstākļu (ieprekšējo dienu lietusgāzes, niecīgas kļūmes konstrukcijā) režisētais iznākums NEBIJA fiasko. Lēnām atdziestoša keramikas brīnuma vietā mēs ieguvām – jā, atmiņas par brīnišķu performanci, kam netīši izrādījās jo ciešs sakars ar skaistuma palaikam trauslo un zūdīgo dabu. Vienā sekundē viss ieguva citu jēgu – taāu mēs bijām absolūti īpašu, fascinējošu brīžu aculiecinieki. Paldies visiem – gan metriem, gan studentiem – kas ieguldīja darbu, lai tie īstenotos. 

Svētki galā. Gaidīsim nākamos. Būtu jauki, ja tie kļūtu vēl krāsaināki un dažādu mākslu salu kļūtu vairāk. Ja jau esošo – teiksim, LMA piederošās Kugas mājas lielisko keramikas cepļu apdzīvotāji – atrastu radošu formu, kā iznākt ļaudīs, vai ļaut ielūkoties tajos notiekošajā šo pašu svētku vai īpašu Ikšķiles mākslas dienu ietvaros. Ja svētkos iekļautos arī kāda labas mūzikas oāze, teiksim, kāds kamermūzikas koncerts baznīcā vai, ja vēlaties, saulrietā uz dambja… Ideju varētu būt daudz. 

Jaunais Domes priekšsēdētājs nesen atzinies – “presē izlasījis”, ka Ikšķile tiek uzskatīta par dārzu un ziedu pilsētu. Jauks tēls. Bet varbūt mēs to varētu ne vien uzskatīt, bet arī veidot arī par Dieva dotas ainavas, radošas iedvesmas, interesantas mākslas dzīves un siltu attiecību pilsētu. Jo tā tam visam šķiet kā radīta.

Antra

Foto iespējams skatīt IKSKILE.TV fotogalerijā Ikšķiles pilsētas 824 gadu jubilejas svētki un Ikšķiles pilsētas 824 gadu jubilejas svētki 2.daļa