Tas nu atkal ir klāt. Katra kājāmgājēja pieredzei ekstrēmākais mēnesis uz Ikšķiles ielām, ietvēm un gājēju celiņiem, kas pa gadskārtu atgādina, ka ir lietas, kas nemainās – gājēji Ikšķilē aizvien ir diskriminēta sabiedrības daļa.
Ielu un ietvju stāvoklis neiepriecina arī gada sausajos mēnešos, taāu marts, ja ziema iegadījusies sniegaina, ir kas pavisam īpašs. Dienu kūst, nakti piesalst, un gājiens pa pilsētu spēj sagādāt visai asas emocijas. Daudzmaz regulāri kaisītas tiek galvenokārt lielāko ielu brauktuves un – visai taupīgi – gājēju celiņi pilsētas centrā, bet citviet nākas izdarīt īsu izvēli starp starp riskantu slidošanu pa ūdens klātu ledu vai mazāk riskanto brišanu pa sniegu.
Kas tad galvenokārt ir Ikšķiles kājāmgājēji? Bērni, kuri dodas uz skolu kājām, māmiņas ar bērnu ratiņiem un pensionāri, kuri, kā zināms, sava cienījamā vecumā mēdz sirgt ar osteoporozi un tālab katrs kritiens viņiem var izrādīties traģisks.
Katram no mums ir savi maršruti, un daudzi noteikti varētu minēt vēl citus ietvju posmus – bet, piemēram, gauži nepietiekami tiek kaisīta viena no riskantākajām ietvēm, kas ved gar Peldu ielu, estrādes kalna posmā. To dienās noskalo kūstošā sniega ūdeņi, kas naktīs veido kaila ledus uzkrājumus ietves lejasdaļā. Bēdīgs skats paveras uz Ikšķiles centra vienu no visintensīvāk lietotajām ietvēm gar Skolas ielu skolas un pasta pusē.
No šīs ainas izriet gauži loģisks jautājums – kāpēc pašvaldība taupa uz gājēju ietvju kaisīšanas rēķina? Smiltis tiek uzbērtas skopās, šauršaurās taciņās, ledus atskaldīšana no ietvēm netiek veikta vispār. Vai vienai no Latvijas bagātākajām pašvaldībām patiesi trūkst smilšu? Šajā sakarā traģikomisks šķita fakts, ko izlasīju vienā no komentāriem – proti, ka, izsaimniekojusi novadam piederošo Kranciema grants karjeru, dome ielu kaisāmo materiālu patlaban iepērk par 16 Ls/m3. Trūkst strādnieku? Vai krīzes bezdarba fonā neatrastos gana daudz cilvēku, kuri vēlētos nopelnīt, iesaitoties šajos sezonas ietvju sakopšanas darbos?
Bērni veļas ik uz soļa. Kaut, pielāgojoties apstākļiem, esmu iemanījusies laipot veikli kā kaķis, svētdien gadījās pakrist arī man. Pašā Ikšķiles centrā, uz apledojušas ietves, kur vismaz pāris dienas nebija uzbērta ne smilšu sauja. Nepatīkami, bet, varētu sacīt – laimīgi, ja neņem vērā krietni sasisto plecu un zilo elkoni. Varēja būt ļaunāk – kā tai māmiņai, par kuras gūtajām traumām nedēļu iepriekš varam lasīt citā tepat publicētā ziņā.
Bet visvairāk žēl noskatīties, kā pa ietvēm taustās gados vecāki cilvēki. Šķiet, ļaudis ar savu neizmērojamo toleranci pieradinājuši pašvaldību pie aplamās domas, ka šī tolerance ir pašsaprotama. Nezinu, vai pieminētā māmiņa izmantos savas tiesības pieprasīt kompensāciju par kaitējumu viņas veselībai, kas gūta amatpersonu nolaidības dēļ. Bet varētu.
P. S. Skat. Pašvaldību likums, II. nodaļa PAŠVALDĪBU KOMPETENCE, 15 (15). pants, 2. apakšpunkts un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likums.
