Ikšķiles labad

Ikšķile ir īpaša vieta. Tā droši vien teiks katrs par savām mājām, taču nav otras vietas Latvijā, kur uz Meinarda salas Daugavā atrastos pirmā mūra celtne Baltijā, baznīca, kas iezīmē kristietības sākumu mūsu zemē.

Skārda jumts uz simtgadīgajām drupām izskatās atbaidoši, bet, iespējams, tas bija ātrākais risinājums, lai saglabātu drupas. No bērnības atceros baznīcas liego siluetu Daugavas vidū agru rītu dūmakā, vēlu vakaru migliņā, pusdienas spožajā saulē. Nebija arī vēl baltā krusta, kas tagad slejas Daugavas vidū, kā bieds atgādinājums — nebūs jums nekāda “Daugaviņu noturēju, mietu dūru vidiņā”.

Sala, lai arī pieder Romas katoļu draudzei, tomēr varētu būt arī Ikšķiles pašvaldības lepnums. Vasarā Ikšķile ir ļaužu pilna, bet vienīgais iespējamais transports uz salu ir privāts plosts, kura maksa ir 120 latu par pirmajām divām stundām. Kā noprotams, šādu maksātgribētāju nav daudz. Kā ikšķilieši atrisina problēmu — iegādājas laivas. Lai savus draugus un viesus uz salu varētu aizvest, jo brīnumainā iespēja uz to aiziet kājām rodas tikai vienreiz gadā, kad Daugavā tiek pazemināts ūdens līmenis. Bet nemitīgs personiskais ieguldījums savā pilsētā ikšķiliešiem jau nesākas un nebeidzas ar laivām vien.

 Uz dambja, kur nav neviena atkritumu konteinera, lasām pudeles un citas drazas, ceram, ka vismaz uz Jāņiem tiks appļautas dambja malas. Vienīgā sakoptā vieta — pludmale pretī Meidropa krogam arī taču ir pašu īpašnieku nopelns. Un tad nāk ikšķiliešu sāpīgākais stāsts — vēl brīvvalsts laikā celtais kultūras nams, kurš visus padomju gadus bija Ikšķiles kultūras sirds — ar koriem, tautas teātri, ko vadīja Marga Tetere, bērnu mākslas, dejošanas, zīmēšanas pulciņiem, ar estrādi, kura ar saviem Jāņu uzvedumiem un koncertiem bija pazīstama visā Latvijā.

Kad atgriezos dzīvot Ikšķilē, labi atceros kādu rudenīgu dienu. Braucu garām kultūras namam un redzēju, kā tā ilggadējā vadītāja Silvija Ķeze viena pati cīnās ar milzīgajām lapu kaudzēm. Pats kultūras nams — nolaists, teju sabrucis — vairs neliecināja par kādreizējām skaistajām dienām. Gandrīz desmit gadu laikā Ikšķiles pašvaldība nav spējusi atrast risinājumu kultūras nama atjaunošanai. Bagātā Ikšķiles pašvaldība, kuras bagātība, uz šejieni no Rīgas pārceļoties daudziem turīgiem cilvēkiem, ar laiku tikai vairosies. Kultūras nams pieder Ikšķiles kultūras biedrībai, bet pie saprātīgas pašvaldības tas nudien nebūtu šķērslis, lai noslēgtu līgumus un kultūras namu atjaunotu. Ar atjaunotu kultūras namu jauna dzīve atsāktos arī skaistajai Ikšķiles estrādei. Varbūt pašvaldības miegu beidzot jāsāk traucēt ar preses starpniecību? Pirmā bija Latvijas Avīze ar Anitas Jaunbelzeres rakstu (2006.gada 13.jūnijā). Ļoti ceru, ka šiem rakstiem piebiedrosies arī citi masu mediji, ja jau nekā citādi nav izdevies pašvaldību ietekmēt. Ikšķile ir īpaša vieta. Tagad, kad daudzas Latvijas pašvaldības īpaši pievēršas kultūras vietu sakopšanai un radīšanai, ir skumji noskatīties, ka tieši šajā īpašajā vietā viss stāv uz sastinguma un neprofesionalitātes vietas.

Ikšķilieši, atsaucieties!

14 KOMENTĀRI

  1. Attiecībā uz Meinarda salas jumtu jāatzīmē, ka savulaik tika rīkots skiču konkurss drupu pārsegšanai. Toreiz par labāko žūrija atzina stikla kupola pārsegumu, kas izskatītos daudz vieglāks kā esošais pārsegums un būtu efektīgs objekts ar arhitektonisku vērtību, jo dažādajos saules atspīdumos veidotu ļoti iespaidīgu var pat teikt garīgu saikni ar šo svarīgo, visas baltijas pirmo mūra celtni. Diemžēl laicīgā vara un paši Ikšķilieši ir pasīvi. Romas katoļu draudzes garīdzniecība visu dara pēc sva prāta. Tāpat arī ar jauno Sv. Meinarda baznīcas projektu… Kad saslies to būvi, tad daudzi publiskajā telpā sāks sūdzēties, ka nav labi, objekts neiederas. Lūdzu, dārgie Ikšķilieši, arī kolēģi arhitekti, piedalieties aktīvāk sabiedriskajos procesos un tikai tā visi kopā mēs padarīsim šo zemi skaistāku.

  2. Ikšķilniece uzdod jautājumu visai Ikšķilei: vai tiešām mēs vēlamies vienu sakoptu ēku pilsētas centrā, kuru izmantotu gan kultūras aktivitātēm, gan skolas vajadzībām, gan baznīcas cajadzībām…<br />
    Nu tad jāuzdod jautājumu Ikšķilniecei – vai tiešām skolas telpas ir tik briesmīgi noslogotas, ka tā nevar kā pašvaldības institūcija piedāvāt savas telpas (3 zāles, darbmācības kabinetus un citas telpas) piedāvāt pašdarbības kolektīviem un interešu pulciņiem? Cik saprotu, Laimas Kalniņas nostāja ir “tikai pār manu līķi”. Ja nu vienīgi piespiedu kārtā “Rīgas sargus”…

  3. Vai ikšķilniece ir tīne, ka viņai liekas, ka vecums traucē domāt par bērniem. Kā gan citādi var vērtēt norādi uz estrādes aizstāvju vecumu. Jāpiebilst, ka estrādes aizstāvji nebūt nav tikai cilvēki gados. Ikšķilniecei ieteicams padomāt, vai zināšanas un patiesu vērtību izpratne nevairojas līdz ar dzīves pieredzi un gadiem. Turklāt neviens neiebilst pret kultūras centra būvniecību, bet iebilst pret nekam nederīga, pārlieku dārga projekta realizāciju un tā aizsegā mūsu līdzekļu izšķērdēšanu. Šis noteikti nav vienīgais iespējamais risinājums. Lai domnieki atmaksā bezatbildīgi izgrūztos līdzekļus un projektē no jauna sakarīgā veidā.

  4. kultūras namu noteikti vajag uzcelt, jo vecais taāu ir pabaiss, maziņš un saimniece arī diezgan nelabvēlīgi noskaņota.<br />
    kāda vaina “skārda jumtam”??? manuprāt nemaz tik briesmīgi neizskatās, kultūras piemineklis ir saglabājis savu atmosfēru un garu, par krustu nemaz nerunājot. tiesa, kad ūdens tiek nolaists tikai vienu reizi gadā, tomēr šis posms ir vairāk nekā pāris dienas! un galu galā elektrību, taāu visi gribam un visi izmantojam!<br />
    protams, ir lieliski, kad cilvēki rūpējās par senatnes elpu un vēsturiskajiem pieminekļiem ikšķilē, tomēr lielākoties tie ir gados vecāki cilvēki! varbūt ir vērts padomāt par bērniem un viņu nākotni, par pilsētas modernizāciju.. kā zināms cilvēku skaits šeit ir grandiozi pieaudzis pēdējo gadu laikā. laiks padomāt par nākotni, nevis knapināties ap veco.

  5. Draudze savu piedāvājumu ir rakstiski formulējusi un iesniegusi kultūras biedrībai, tāpat ar rakstisko variantu, domājams, Jūs varat iepazīties pie draudzes prāvesta K.Bojāra kunga.

  6. Cik man zināms, katoļu draudze ir gatava renovēt ēku, paredzot telpas kristīgai skolai un saglabājot zāli pasākumiem – koncertiem, izstādēm, izrādēm, starpkonfesionālām konferencēm…

  7. Runājot par Ikšķiles attīstību, vēl aizvien novērojama tendence meklēt risinājumus atsevišķiem objektiem, nevis izstrādāt kopēju pilsētas centra koncepciju. Runājot par Ikšķiles kultūras biedrības bēdīga izskata namu,iespējams, ka vajadzētu uzdrošināties turpināt sadarbību ar katoļu baznīcu, kura ir izstrādājusi ļoti pieņemamu programmu ēkas sakārtošanai un turpmākai daudzfunkcionālai izmantošanai, arī finansējums, šķiet, ir atrasts. Tātad jautājums ir tikai par drosmi un toleranci- vai tiešām mēs vēlamies vienu sakoptu ēku pilsētas centrā, kuru izmantotu gan kultūras aktivitātēm, gan skolas vajadzībām, gan baznīcas cajadzībām… Piedāvātais projekts ir apspriešanas vērts. Ar cieņu Līga Sāne, vēsturniece, ikšķiliete

Atbildēt

Jūsu komentārs
Lūdzu norādiet savu vārdu