Roberta Jansona atmiņas.
Es, Roberts Jansons, atgriezies Latvijā no tālās Magadanas, kur astoņus gadus ļoti smagos apstākļos padomju vara mani centās pāraudzināt par padomju cilvēku, 1957. gadā apmetos uz dzīvi Ikšķilē. Staļina vārdā nosauktā kolhoza valde mani pieņēma darbā būvbrigādē. Ātri iepazinos ar dzīves apstākļiem un darba biedriem, arī ar kultūras dzīvi. Lietišķā māksla un teātra māksla man ļoti patika. Tāpēc vēlos pacilāt atmiņas par to laiku, kad ikšķilieši, ļoti pieticīgi dzīvojot, savu brīvo laiku veltīja kultūras dzīves kuplināšanai, pulcējoties 1935. gadā sabiedriskā kārtā celtajā Kultūras biedrības namā, kuru padomju varas likumu izpildītāji sauca par Tautas namu. 1957. gadā Māra Blumberga, uzņemoties režisores pienākumus, iestudēja uzvedumu „Zeltīte”. Es izgatavoju dekorācijas, un biju spiests izpildīt arī aktiera pienākumus, saspēlē ar Zeltītes lomas atveidotāju − režisores meitu − Silviju Blumbergu. Ar to arī Ikšķilē sākās dramatiskā kolektīva darbība. Pamazām kultūras dzīve attīstījās, un visaugstāko pakāpi sasniedza ar fantastiskām darba spējām apveltītās profesionālās režisores Margas Teteres-Valdmanes vadībā. Tautas nama mazā skatuvīte un zāle kļuva par šauru Margas plašajām iecerēm. Viņa iestudēja brīvdabas uzvedumus „Vaidelote” un „Seši mazi bundzenieki”, kurus izrādīja Ozoliņu parkā Daugavas krastā. Tautas interese par teātra mākslu bija milzīga. Ikšķiliešu vidū radās spēcīgi aktieri, kā Kārlis Pamats, Silvija Blumberga (Ķeze), Augusts Zauers, Flora Zakss un Voldemārs Zakss, Igors Ruņģis, Egons Svars u.c. 1976. gadā Marga Tetere-Valdmane iestudēja grandiozu koncertuzvedumu „Daugaviņa Ikšķiles ritmos”, kura relizācijas vieta bija lauka ieplakā, kur tagad atrodas estrāde. Pēc uzveduma aktieri un skatītāji līksmoja līdz rīta gaismai. Visa zaļā zālīte bija pazudusi zem līksmotāju kājām.
Pēc šīs varenās līksmošanās tautas kultūras dzīvesmīļiem radās ideja šajā vietā būvēt kārtīgu, izskatīgu brīvdabas estrādi. Mūsu kultūras dzīves labais gariņš Marga Tetere izprojektēja estrādes metu, tajā ieliekot savas dziļās zināšanas teātra mākslā, bet ikšķilietis, būvinženieris Arturs Freimanis uzrasēja darba rasējumus, un pēc zemes reljefa veidošanas darbiem, ko veica Daugavas lejasgala meliorācijas sistēmu pārvaldes buldozers, nosprauda mūru atrašanās vietas. 1980.gada 23. jūnijā svinīgā gaisotnē kolhoza „Juglas zieds” valdes priekšsēdētājs Ansis Trapiņš, topošās estrādes centrālā mūra būvbedrē, iemūrēja pirmo pamatakmeni un pudeli ar vēstījumu nākošām paaudzēm. Man bija tas gods šo vēsturisko notikumu fotogrāfiski iemūžināt.
Samērā klusi nosvinējām latviešu tautas nacionālos svētkus, kurus, pie varas esošie Staļina komunistiskā režīma balsti, oficiāli bija aizlieguši svinēt. Ikšķiles kultūras dzīves entuziasti, ar vietējās izpildkomitejas priekšsēdētājas Laimdotas Puhartes un kolhoza valdes priekšsēdētāja Anša Trapiņa atbalstu, ķērās klāt jaukās idejas realizēšanai. Būvdarbu tehnisko vadību uzņēmās kolhoza būvtehniķis Valentīns Špēlis, bet dolomita akmeņu sagādi kārtoja kolhoza mežkope Rasma Jansone. Vislielākās problēmas sagādāja mūrnieku trūkums. Kolhoza būvnieki bija ļoti noslogoti. Tuvojās rudens, viņiem bija jāpiedalās lopbarības sagādē un fermu remontos.
Pirmā mūra mūrēšanu uzņēmās Margas vīrs – profesionāls aktieris Kārlis Valdmanis. Es savā brīvajā laikā biju klāt ar fotoaparātu un Kārli iemūžināju viņam tik neparastā darbā. Mācīju viņam mūrēšanas paņēmienus, kā arī to, cik daudz cementa un kaļķa jāber pie grants (es Magadanā biju stradājis dažādus darbus būvniecībā). Estrādes būvdarbos piedalīties nevarēju, jo valsts darbā MSP biju ļoti noslogots. Vēlāk būvdarbu veikšanai atradās citi brīvprātīgie. Darbi veicās ļoti lēnam, jo finansiālais atbalsts bija minimāls. Kolhoza būvbrigāde piegādāja smiltis, cementu, kaļķi. Lietošanā iedeva javas maisītāju, bet par dolomīta akmeņu pievešanu darbu vadītājiem bija jāmaksā AK šoferiem gandrīz vai no savas kabatas. Kaut arī bija jāpārvar daudz grūtību, ikšķiliešu apņēmība bija dzelžaina. Nākamajā gadā uz Jāņiem estradē jasarīko varenas Līgosvētku svinības!
1981. gada pavasarī Ikšķiles estrādes būvdarbi turpinājās. Tomēr brīvprātīgo Ikšķiles patriotu darba ražība bija diezgan zema, jo trūka profesionālu celtnieku. Meliorācijas sistēmu pārvaldes vadība palīdzēja ar tehniku zemes darbu veikšanā. Kolhoza mežsardzes Rasmas Jansones mežstrādnieki, aprīlī un maija vidū, paveikuši meža stādīšanas darbus, iesaistījās estrādes būvdarbos, viņu vidū bija daži vīri, kuri samērā labi prata veidot akmens mūri. Tie tika iesaistīti mūru mūrēšanā, citi skaldīja akmeņus, maisīja mūrjavu un piegadāja mūrniekmeistariem. Tautas nama vadība ar režisori Margu Teteri-Valdmani bija stingri nolēmuši līdz Līgosvētkiem būvdarbus pabeigt, un svētkus svinēt ar grandiozu etnogrāfisku, krāšņu, nacionālu uzvedumu. Scenārijs bija uzrakstīts, un pašdarbnieki laicīgi sāka mēģinājumus Saulgriežu svētku iespaidīgai atainošanai. Sakarā ar to aktivizējās arī Ikšķiles ciemata priekšniece Laimdota Puharte un kolhoza vadība.
Par ikšķiliešu drosmīgo lēmumu bija padzirdējusi arī Ogres pilsētas un rajona vadība, kā arī republikas Intūrista darboņi. Tie plānoja uz Ikšķili vest ārzemju tūristus (arī latviešu emigrantus), lai parādītu kā latvieši Padomju Latvijā brīvi svin savus nacionālos Līgosvētkus. Tautas nama vadītājai Silvijai Ķezei Intūrista vadība solīja pārskaitīt naudu, lai tūristus varētu pacienāt ar Jāņu sieru, alu, pīrāgiem un desiņām.
Šāds negaidīts pavērsiens piespieda ikšķiliešus estrādes būvniecībai koncentrēt visus spēkus. Tā mums netrūka. Kolhoza būvbrigāde būvinženieru Viktora Andiņa un Osvalda Indāna vadībā trieciena tempā pabeidza mūrēšanas darbus. Podestu un celiņu asfaltēšanai asfaltu piegādāja Ogres ceļu būvniecības ceļameistars Antons Ķikusts. Asfaltu izlīdzināja un ar rokas rulli pieblietēja strādnieki. Gar Peldu ielu nogāzes apzaļumošanai Rasma Jansone no Kalsnavas atveda kalnu priedes un sēru bērzus. Stādīšanas darbus veica kolhoza mežsardze ar saviem mežstrādniekiem. Viņa ar autokrāna palīdzību atveda kolhoza tīrumā noskatītu interesantu akmeni un novietoja Peldu ielas malā pie ieejas estrādē. Skatuves priekšpusē gar podestu mūrīšiem kailo zemi vajadzēja noklāt ar velēnām. Par to sagādi parūpējās Valentīns Špēlis ar Rasmu Jansoni. Otru nogāzi skatītāju sektora rietrumu daļā ar rožu stādiem apstādīja kolhoza dārzkopības rožu audzētājas sava vadītāja Pētera Siliņa vadībā. Skatītāju sektora solus izbūvēja Daugavas lejasgala MSP mehanizātori galvenā inženiera Pētera Guslena vadībā. Kokmateriālus dāvināja kolhozs. Pēc lielā trieciendarba būvobjektā ieradās gandrīz visi skolotāji mācību pārzines Ernas Dauberes vadībā ar grābekļiem un lāpstiem. Čakli strādājot, viņi ideāli sakopa visu objektu. Skats uz vienotā, pašaizliedzīgā darbā paveikto bija brīnišķīgs. Ikšķiliešu mīlētās un cienītās Margas Teteres-Valdmanes un visu Ikšķiles kultūras dzīves kuplinātāju sapnis bija piepildījies.
Tikai pāris dienas pirms Līgo svētkiem Margai bija iespējams veikt uzveduma ģenerālmēģinājumu. Pirms lielā notikuma sarosījās arī milicija un neredzamie valsts drošības spēki. Tā kā Ikšķiles ciematā aktīvi darbojās apmēram 30 cilvēku liela sabiedriskās kārtības sargu vienība, kārtības nodrošināšanā problēmu nebija. Arī es daudzus gadus biju darbojies šajā struktūrā, jo no bērnības neieredzēju cilvēkus, kas citiem darīja ļaunu un sabiedrībā nevēlējās pieklājīgi uzvesties. Skatītāju sēdvietu centrā mums ar spilgtu lentu bija jānorobežo laukums ārzemju tūristiem. Ikšķiles ciemata milicijas pilnvarotais un sabiedriskās kārtības sargu vienības komandieris Ernests Turciņš ar palīgiem izvietoja vīrus pie biļešu kontroles un intūristiem paredzētā laukuma. Pie šī laukuma bija arī mana dežūrvieta − tā bija laba vieta fotografēšanai. Mums bija jāuzmana, lai intūristi neuzsāktu sarunas ar „iezemiešiem”, tas ir, ar mums, latviešiem.
Bija 1981. gada 23. jūnijs. No rīta bija apmācies, drēgns laiks, temperatūra tikai 12 grādi virs nulles. Jau ap pulksten astoņiem vakarā no visām pusēm uz estrādi plūda tautas masas. Kārtības sargi bija savas vietās. Man nācās atturēt dažu pilsoņu vēlmi apsēsties aizžogojumā, kaut gan bija uzraksti, ka tās vietas paredzētas tikai intūristiem. Ātri pildījās solu rindas. Ieradās intūristi. Ar ļaudīm pildījās visas brīvās vietas, arī nogāze ar rožu stādījumiem bija cilvēku pieblīvēta. Daudz ļaužu palika estrādes ārpusē tās tuvumā. Izrāde bija ļoti interesanta, senāu garā un izdarībās ieturēta. Dziesmas un dejas − tautas tērpos. Pat dižais Jānis uz štrama zirga līksmotāju vidū iejāja. Tauta bija trakā sajūsmā. Intūrista gidiem bija pavēlēts pēc izrādes visus tūristus bīdīt uz autobusiem, nepieļaujot kontaktēties ar „iezemiešiem” (padomju cilvēkiem). Tomēr mūsu tautu meitas tūristus cienāja ar Jāņu sieru, raušiem, bet tautudēli sniedza draudzīgus, putojoša alus kausus. Pie tūristiem autobusos kāpa tautumeitas un tūristu rokās spieda ceļamaizei pīrāgus un sieru. Gides burkšķēja, lai kāpjam ārā, jo padomju varas orgāni pavēlējuši nepieļaut intūristiem kontaktēties ar vietējiem. Intūristi gan protestēja, bet gides bija nepielūdzamas, jo neizpildīt padomju režīma valsts drošības orgānu pavēles bija ļoti bīstami. Cienasta groziņus iztukšojuši, ikšķilieši ar gaisa skūpstiem pavadīja šos cilvēkus no citas pasaules. Viņu vidū bija daži 1939. gadā uz Vāciju emigrējušie Latvijas vācieši, kuri runāja ļoti labā latviešu valodā.
Ciemiņus godam pavadījuši, atgriezāmies estradē, kur Miķeļa Šmita pūtēju orķestra skaņās deju virpulī līksmoja tauta. Līksmošana tupinājās līdz rīta gaismai, kad debesīs norībināja un zibšņus nošķīla mūsu senču Pērkoņtēvs.