Vai mums ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē?

Esmu dzimis rīdzinieks, bet man nekad nav patikusi pilsētas burzma. Tādēļ nolēmu uzlabot savas ģimenes dzīves apstākļus, un laimīga nejaušība mūs atveda uz pierīgas zaļo un kluso oāzi – Ikšķili.

2002. gadā, kad nopirku zemi meža vidū uz visiem ikšķiliešiem zināmā Smilškalna nogāzes, man šķita, ka tā būs paradīze zemes virsū – apkārtējiem kaimiņiem katram savā kalna pusē 1 ha platībā pa mājai, pļavā starp Smilškalnu un Daugavu ganījās kaziņas, un atsaucīgie domes cilvēki staroja priekā, ka kādreiz paredzētās rokeru organizācijas atpūtas bāzes vietā viens dīvainītis cels tikai 1 māju. Neticēja, ka nedalīšu zemi gabalos, necirtīšu nevienu koku, bet vienkārši baudīšu dzīvi šajā nekustamo īpašumu attīstītāju nesagandētajā nostūrī.

Saņēmu visas atļaujas, par saviem līdzekļiem pievilku elektrību, gāzi, ūdeni, uz vecās mājas pamatiem uzbūvēju savējo. Te piepeši no kaimiņiem uzzināju, ka meža zemes strēmeli Smilškalna ziemeļu nogāzē, kura piekļaujas Daugavpils šosejai, ir nopircis kāds uzņēmējs un gatavojas būvēt 4 piecstāvu mājas ar 150 dzīvokļiem kopskaitā. Zemes pleķītī, kurš iekļaujas 2 aizsargjoslu zonā – Valsts maģistrālā autoceļa 100 m aizsargjoslā un „Saudzējamā meža” ( Domes noteikts formulējums) aizsargjoslā -, pēc sākotnējā plānojuma bija paredzēta tikai savrupmājas celtniecība, tāpat kā visiem apkārtējiem kaimiņiem, dzīvojošiem lauku teritorijā, turklāt vēl uz „meža zemes”.

Taču ar izmanīgu „uzņēmēju”, ieinteresētu teritorijplānotāju un korumpētu amatpersonu saskaņotu līdzdarbošanos, ignorējot aptuveni 300 apkārtējo ielu iedzīvotāju rakstiskus protestus un sabiedriskās apspriešanas rezultātus, tika pieņemti jauni, absurdi
noteikumi, kuros visas aizsargjoslas tika ignorētas, „saudzējams mežs” ar daudzām retām augu sugām tika pārdēvēts par „bezvērtīgu mežu”, kuru atļauts izcirst; vēsturisko, divu pasaules karu ierakumu izvagoto Smilškalnu vieglu roku atļauj norakt, veicinot eroziju un citu kalna nogāžu pakāpenisku nobrukšanu.
Sākotnējā projektā paredzētā prettrokšņu sēta gar Daugavpils šoseju „nejauši” tika nomainīta pret maziņu eglīšu stādījumiem  150 dzīvokļiem (iespējams, 300 automašīnām) netiek paredzēta nekāda alternatīva piebraukšana, vienīgi pa šaurajiem meža ceļiem – Priežu, Miera, Īso, Lejas, Pakalnu ielām – kur pat divas automašīnas nespēj tikt viena otrai garām. Nav atrisinātas ne ūdensapgādes, ne, galvenais, kanalizācijas novades problēmas. Tomēr šo projektu ar apskaužamu neatlaidību virza Ikšķiles domes visaugstākā līmeņa vadītāji. Visa šī nejaukā epopeja, aizstāvot savas tiesības dzīvot kvalitatīvā vidē, kuras pirms īpašuma iegādes bija rakstiski apliecinājis pats domes priekšsēdētājs, vilkās gandrīz trīs gadus. Kad jau gana daudz vēstuļu bija
uzrakstīts, bet domes vīru ausis joprojām bija kurlas pret mūsu likumiskajām prasībām, neatlika nekas cits, kā sūdzēt domi Satversmes tiesā par iedzīvotāju tiesību aizskārumu dzīvot labvēlīgā vidē.
Tas līdzēja. Mūsu tautas kalpi (domnieki), acīmredzot, saprata, ka lieta kļūst nopietna, un, nedēļu pēc lietas iesniegšanas tiesā, cilvēkus vairs nevarēja pazīt – pirmo reizi triju gadu laikā domes sēdē redzēju tik loģiskus, pretimnākošus un iedzīvotājus pārstāvošus deputātus, kuri uzdeva izstrādāt jaunu projektēšanas uzdevumu par savrupmāju celtniecību, bet tomēr atstājot likumiskās spraugas kaut kad nākotnē atgriezties pie grandiozāka
apbūves projekta.
Ar šo stāstu vēlējos dot cerību citiem ikšķiliešiem un novada iedzīvotājiem, ka mēs esam katrs pats savas laimes kalējs, un nevar ne korumpētas amatpersonas, ne bezprincipiāli „rebju bīdītāji” mums atņemt tiesības, kuras ir nodrošinātas Latvijas Satversmē.

Vēlreiz gribu pateikties tiem simtiem ikšķiliešu, kuri jūtas brīvi cilvēki savā valstī, un nebaidās iestāties par savām un savu bērnu tiesībām dzīvot zaļā, tīrā un plaukstošā novadā.

(Raksta orģinālpublikācija Iedzīvotāju Avīze)