Nakts no 28.uz 29. man un manam vīram izvētās murgā. Uz ciklona Monika izmocītās Polijas ceļa, naktī, meža vidū automašīnai izbeidzās degviela, un palikām uz ceļa 10 grādu salā.
Visi mēģinājumi sameklēt degvielu vai kādu nebūt pajumti beidzās nesekmīgi. Daudzi šoferīši vienkārši pabrauca garām, tie nedaudzie, kas apstājās, tikai plātīja rokas. Mašīna pārvērtusies par ledus skulptūru.
Te pēkšņi piestāj kāds busiņš ar Latvijas numuru. Tik atsaucīgu šoferi tiešām neesmu satikusi. Aizveda mūs uz tuvāko benzīntanku apmēram 60km attālumā, atveda atpakaļ, palīdzēja atdzīvināt automašīnu un vēl kādu gabalu pabrauca līdz, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Diemžēl uztraukumā tā arī nepajautājām kā sauc šoferīti, kas, manā uztverē, mums tiešām izglāba dzīvību. Vienīgais, ko zinām par viņu, ir tas, ka viņš dzīvo Ikšķilē un brauca mājup no Austrijas. Sapratu, ka Austrijas braucieni viņam ir bieži. Ikšķile var lepoties ar tādu cilvēku, un domāju ne tikai Ikšķile, bet visa Latvija. Ja kāds pēc skopā apraksta atpazīst šo mūsu “Dieva dāvanu”, – lūdzu atrakstiet uz [email protected]. Paši esam no Liepājas.
Paldies Tev, ikšķilieti, arī no manis, ka nepabrauci vienaldzīgi garām un palīdzēji cilvēkiem grūtā brīdī! Dots devējam atdodas. Lai veicas Tev un liepājniekiem! Priecīgus Ziemassvētkus!
Kas bija par busiņu?