Atkal pirmais septembris. Vecie satiekas vēl nenojauktajā estrādē. Skatās jaunajos. Varbūt atceras savas skolas gaitas. Kā no lapiņas runā skolas un domes pārstāvji.
Skolēni cenšas piecos vārdos atstāstīt viens otram svarīgākos vasaras notikumus.
Atklāj jaunu skolas korpusu. Patīkami. Neslīdam atpakaļ. Ceļam, nevis jaucam.
Vecāko klašu skolēni, izmantojot kopējo apjukumu, ātri uzvelk pa dūmam aiz stūra, bet noskaņojums visiem ir labs. Laiks arī lutina (sanāca īpaši salkans apzīmējums).
Cilvēki sveic viens otru Zinību dienā (neatceros, ka agrāk būtu dzirdējis tādu nosaukumu). Gan nopietni, gan pa jokam. Tie, kas meklē iemeslus kārtējiem svētkiem, tos atrod. Bet vecākajās klasēs valda patiess prieks, tie gavilējot uzņem jauno fizkultūras skolotāju. ”Īstu veci”, kam neklausīt… ko aprunāt aiz muguras… no kura stundām laisties…
Vecāko klašu skolēni sastājušies Latvijas robežu perimetra formā, pamazām piepildoties ar tiem, kas tikai nāks uz savu pirmo mācību gadu.
Jaunie skolotāji stājas kopīgai bildei ar tiem, kas vairs nenāk stāvēt pie tāfeles.
Pirmklasnieku satraukums sāk norimt un pārvērsties ziņkārē. Kas? Kur? Kad? Vai man izdosies?
IZDOSIES! MUMS VISIEM IZDODAS. IKŠĶILIEŠIEM IZDODAS.
