Kurmis: Par ielu rekonstrukciju no A līdz Z

1911
Attēlam ilustratīva nozīme. Ieva Samauska. Pilsēta no A līdz Z. Māksliniece – Gundega Muzikante
Attēlam ilustratīva nozīme. Ieva Samauska. Pilsēta no A līdz Z. Māksliniece – Gundega Muzikante

Sākusies jauna būvniecības sezona – notiek ielu rekonstrukcijas darbi. Dažkārt iedzīvotājiem šķiet, ka ielu sakārtošanu var realizēt daudz īsākā laikaposmā. Lai atbildētu uz šo jautājumu, piedāvājam Ikšķiles novada pašvaldības izpilddirektora Guntara Kurmja stāstījumu par ielu rekonstrukcijas projektu gaitu.
Šajā būvniecības sezonā esam plānojuši veikt vairākus ielu rekonstrukciju projektus – Ozolu ielu un Daugavas prospektu posmā no birzītes kalna līdz Kugas ielas krustojumam. Darbi ir iesākti, uzņēmēji strādā. Savukārt garāmbraucošajos iedzīvotājos, redzot iesāktos darbus, rodas pamatota vēlme redzēt rekonstruētu ielu arī savas mājas priekšā, tādēļ šoreiz vēlētos pārrunāt to, kas jāizdara pašvaldībai pirms tā brīža, kad ielas galā parādās pirmie strādnieki un sāk būvniecību.
Esmu sajutis palielinātu interesi par šo tēmu, lasot iedzīvotāju iesniegumus no Lupīnu, Upes un jau pieminētās Ozolu ielas atzariem,kā arī citām vietām. Šie pēdējā laika iesniegumi pamudināja mani izskaidrot šo jautājumu, jo daudzi cilvēki nezina, kāds ceļš jānoiet līdz mirklim, kad rodas iespēja sākt reālus darbus. Jāatzīmē, ka pašvaldība ir tā institūcija, kura ievēro visus likumdošanas normatīvus, arī tos, kuri principā nes tiešus zaudējumus pašvaldībai un ir ļoti finansiāli smags slogs. Kā piemērs ir privātīpašumu elektro pieslēgumi– iedzīvotāji ir „Latvenergo” klienti, maksā par pieslēgumiem un enerģiju, bet bieži tieši pašvaldība ir tā, kura uzbūvē jaunus tīklus, kuri pēc tam tiek nodoti „Sadales tīklam”.
Pirmais, ar ko sākam, ir situācijas aktualizēšana – ielas noslogotība, esošais stāvoklis u.tml. Aspekti. Kā noteicošais faktors ir tas, vai iela ir maģistrālā, centrālā kvartālam. Piemēram, Ozolu iela šķērso visu kvartālu un savienojas ar citu līdzīgas nozīmes – Rīgas – ielu. Kā nākamais faktors – vai šajā ielā ir izbūvēti inženiertehniskie tīkli,t.i., ūdensvads, kanalizācija, vai ir apgaismojums un trotuārs. Varu droši apgalvot – ja ielai nav pēc iedomātās rekonstrukcijas iespējams pieslēgties pie centralizētajiem tīkliem, tad šīs ielas rekonstrukcija būs jāgaida – vispirms tīkli, tad asfalts un pārējais skaistums. Kā piemēru varu minēt Upes ielu, kurai šobrīd nav tehnisku iespēju pieslēgties pie kanalizācijas/ūdens vadu tīkliem, jo tuvākais pieslēguma punkts šobrīd ir Rīgas ielā pie Ozolu ielas krustojuma. Vispirms jāuzprojektē Rīgas ielas posms līdz Upes ielas krustojumam, tad var projektēt Upes ielu. Jāpiekrīt, ka asfaltēt ielu un pēc pāris gadiem to rakt, lai ieguldītu caurules, būtu bezatbildīgi, un tik bagāti mēs tomēr neesam.

Ir arī citi faktori, bet šobrīd, plānojot, ko projektēt un realizēt, šie ir galvenie.
Pēc tam, kad ir veikta izvēle, var sākt projektēšanas darbus. Lai to realizētu, pašvaldība ir veikusi iepirkumu topogrāfiskajai uzmērīšanai, un +/- divu mēnešu laikā mēs varam saņemt gatavu topogrāfiju (dokuments, kas ataino to, kas un kurās vietās atrodas zem ielas virsmas,gāze, elektrība u.tml., īpašumu robežas, sētas sarkanās līnijas u.c. objektus, kas atrodas uz ielas). Kvalitatīva topogrāfija ir pirmais punkts, kurš ietekmē to, cik precīzi varēs strādāt projektētājs, plānojot ielu uz papīra.
Nākamais etaps – projektēšanas uzdevuma izstrāde (+/- nepieciešams mēnesis), tad – projektētāja izvēle. Ja rīko konkursu projektēšanai, tad tas var aizņemt vēl pusotru mēnesi (iepirkuma procedūra saskaņā ar iepirkuma likumu).
Kad ir noteikts projektētājs, tad uz mūsu noslēgtā līguma pamata tiek pieprasīti tehniskie noteikumi no dažādām institūcijām, vienkāršoti izsakoties, izdoti noteikumi, kuros tiek noteikts, kas jāievēro, projektējot ielu. Šis nereti ir punkts, kas iespējamās rekonstrukcijas izmaksas var uzdzīt nesasniedzamos augstumos. Spilgtākais piemērs – „Sadales tīkls” pieprasa novākt no ielas visus stabus, kabeļus sarakt zemē, salikt ēkām jaunus sadales skapjus ar skaitītājiem u.tml. Šie darbi parasti ir ļoti dārgi, varētu pat teikt, ka konkurence šajā jomā ir nosacīta. Piemēram, visi izejmateriāli, kurus drīkst izmantot rekonstrukcijas laikā, tiek izsniegti uzvarētāj firmai no „Sadales tīkla” noliktavām par viņu cenām, un pakaulēties par lētāku cenu nav iespējams. Principā ir saprotama šāda sistēma, jo nez vai mēs gribētu redzēt kādas palielas Austrumu valsts „ražojumus” mūsu sadales skapjos. Savukārt kvalitatīvāki materiāli projekta realizācijas izmaksas pašvaldībai sit stipri uz augšu. Diemžēl!
Vēl tehniskie noteikumi jāsaņem no „Latvijas Valsts ceļiem”, „Lattelecom”, „Latvijas gāzes”, INPSIA „Ikšķiles māja” (ūdens/kanalizācijas vadi), „Sadales tīkla”u.c., ja nepieciešams.
Tehniskos noteikumus projektētājs saņem ātrākais mēneša laikā, bet ir bijuši gadījumi, kad tiek saņemti pat pēc diviem mēnešiem.
Kopsummā jau ir sanākuši apmēram pieci līdz seši mēneši no idejas sākuma, un tikai tad var sākt kaut ko reāli projektēt. Parasti jau uz šo laiku galvenās topošās ielas trajektorijas ir apzinātas, bet, sākot projektēt arī komunikācijas, nereti iepriekš darītais ir jāpielāgo tehnisko noteikumu prasībām, sākas precīzais, detalizētais projektēšanas darbs, kura gaitā nereti sanāk pavadīt pusi dienas projektētāju birojos, „bīdot” pa datora monitoriem virtuālu ielu, caurules un trotuārus. Īsumā var droši teikt – lai iegūtu kvalitatīvu projekta risinājumu, paiet vēl divi līdz trīs mēneši. Tāpat projekta autoram jāsarēķina būvdarbu apjoms tonnās, metros, kubik metros u.c. vienībās, jāpielāgo visi darbi, kuri tiks veikti atbilstoši ceļubūves standartiem, likumdošanai utt. Projekts nav tikai vizuāls tēls, kā jāizskatās ielai nākotnē, bet arī precīzs visu darbu uzskaitījums, kas jādara, lai uzbūvētu pilnā apjomā, kā arī iespējamo izmaksu aprēķins. Kad tas gatavs, paiet apmēram pusotrs mēnesis, lai saskaņotu ar institūcijām (tiek pārbaudīts, vai ir izpildīti visi tehniskajos noteikumos dotie uzdevumi), un tikai pēc tam projekts nonāk uz mana galda un arī pašvaldības būvvaldē saskaņošanai. Ceru, ir saprotams tas, ka arī pašvaldības darbiniekiem ir nepieciešams noteikts laiks, lai iepazītos ar gala rezultātu. Praksē man parasti jau ir bijusi iespēja vairākas reizes redzēt dažādu izstrādes līmeņu melnrakstus, bet, ieraugot visu kopumā, nereti tiek pamanītas kaut kādas detaļas, kuras nākas labot. Ja tās ir nebūtiskas, tad nereti novēršam tās autoruzraudzības kārtā projekta realizācijas gaitā. To pašu paralēli dara būvvaldes speciālisti.
Kā redzams, ceļš ir ļoti garš un sarežģīts, laikietilpīgs – kopsummā laika izteiksmē tas ir gandrīz gads.
Tad seko projekta iestrāde budžetā, un, ja budžets tiek apstiprināts, tad jau seko iepirkuma organizēšana un līgumu slēgšana ar iespējamo būvnieku. Vidēji paiet divi līdz trīs mēneši, līdz nonākam pie parakstīta būvniecības līguma. Nereti citi, neuzvarējušie pretendenti, izmanto iespēju pārsūdzēt iepirkuma rezultātus, un tad paiet vēl kāds mēnesis, cīkstoties ar IUB līdz rezultātam.
Katrā no procesa posmiem varbūt dažādas nianses, kuru dēļ var kavēties projekta izstrāde. Piemēram, īpašumu jautājumi. Nereti, lai izvietotu ielas trajektorijā kādu no infrastruktūras elementiem, pietrūkst ielas platuma, kas izraisa garas saskaņošanas ar apkārt esošajiem īpašniekiem. Ja iedzīvotājam parasti nav nekādas steigas pieņemt lēmumu un var apdomāties par piedāvāto variantu pat pāris mēnešus, tad pašvaldībai šis apdomu periods var stipri „iegriezt” un ir jāpārliek realizācijas laiks uz nākamo būvniecības gadu.
Protams, ir arī labie stāsti, kad pozitīvu apstākļu sakritības rezultātā izdodas sagatavot projektus ātrāk, bet tas gadās reti.
Tāda īsumā ir procesa gaita no projekta idejas līdz realizācijai. Vienā no nesen saņemtajiem iedzīvotāju iesniegumiem tika lūgts pašvaldībai ielas rekonstrukciju veikt viena mēneša laikā, tādēļ mans mērķis šajā rakstā bija pastāstīt, kāds un cik garš ir projektēšanas process. Uzsveru, ka bez projekta veikt šāda veida darbus pašvaldība nedrīkst. Dažkārt iedzīvotāji piedāvā „samest” naudu ielas remontam. Zinu, ka pirms gadiem desmit tādas lietas tika darītas, bet tas laikmets ir aizgājis; no juridiskā viedokļa pašvaldība nedrīkst pieņemt šāda veida maksājumus, likumdošana neparedz tādu iespēju. Bet galvenais – bez komunikāciju izbūves veikt ielas asfaltēšanu ir īstermiņa risinājums, agri vai vēlu būs jāliek komunikācijas, un tad nāksies to frēzēt nost. Neesam tik bagāti, lai darītu šādas lietas– tātad vispirms komunikācijas un tad ielas redzamā daļa.
Šis bija ļoti vienkāršots stāstījums, lai iedzīvotājiem veidotos priekšstats par galvenajiem darbiem ielu rekonstrukcijas gaitā. Paldies, ja izlasījāt, un ceru, ka ar šo mazliet skarbo stāstu nesarūgtināju daudzus ikšķiliešus. Zinu,ka jūs visi esat pelnījuši dzīvot sakoptā pilsētā.