28.jūlijā Ikšķiles novada domes zālē notika biedrības “Par sakārtotu un laikmetīgu kultūrvidi Ikšķilē” un novada domes organizētā diskusiju cikla “Ikšķiles pilsētas telpiskās vides attīstība” pirmā saruna.
Diskusiju vadīja vides māksliniece Maija Avota. Ievadā māksliniece uzsvēra, ka šoreiz tiks runāts par Ikšķiles centrālo pilsētas daļu, vēsturiskās vietas saglabāšanu un attīstību.
Īsu ieskatu Ikšķiles pilsētas veidošanās vēsturē deva mākslinieks Valdis Villerušs, pieminot svarīgākos objektus- baznīcas, muižas, virsnieku klubu un parku, staciju, Kultūras biedrības namu, estrādi un citus.
Galvenās atziņas:
-Ikšķilei kā senvēsturiskai vietai nav savs organizēts centrs. Jāatceras, ka pēdējie 100 gadi Ikšķiles vēsturē ir ārkārtīgi traģiski un atstājuši būtiskas sekas pilsētas plānojumā.
– Sākotnēji Ikšķile veidojas starp divām artērijām- Rīgas- Pleskavas šoseju un Daugavu. Šī zona ir apdzīvota, un pirms I Pasaules kara šeit atrodas 3 baznīcas, 2 muižas, vairākas skolas, biedrības nams, bet līdz 20.gs.- arī virsnieku oficieru parks un klubs.
– izmaiņas pilsētvidē notiek 19.gs.vidū, kad 1861.gadā atklāj dzelzceļa līniju un tiek uzcelts svarīgs objekts- stacija. Starp šīm it kā 3 maģistrālēm- Daugavu, šoseju un dzelzceļu veidojas perpendikulāra ass- ceļš uz muižu. Daugavas prospekts- Ozolu iela ir svarīgs satiksmes ceļš, jo ir izdevīgi šķērsot Daugavu (ne velti daži valodnieki saista Ikšķiles nosaukumu ar pārejas vietu Daugavā, kas nāk no lībiešu valodas). Šajā ceļā tiek ierīkots zirgu tramvajs kustībai no Rīgas uz Baldoni.
– II Pasaules karš lielā mērā saudzē Ikšķili, ir maz postījumu.
– Padomju laikos veidojas zināmas pārmaiņas. Turpinot tradīciju, ka Ikšķile ir vasarnīcu un kūrortu zona, 40gadu beigās Ikšķile tiek pasludināta par vietu, kur mākslinieki var celt vasarnīcas un darbnīcas. Izveidojas tāda kā mākslinieku kolonija, kuras tālāka attīstība netiek atbalstīta.
Ikšķile sāk veidoties ar blīvāku apbūvi. Sakarā ar Rīgas HES būvi tiek mainīta šosejas vieta, izbūvēts arī viadukts, dzelzceļa pārbrauktuve, izveidojas cita perpendikulārā ass, kura ved gar jauno skolu un netālo bērnudārzu (tagadējā domes ēka).
– Domājams, ka pēc aktīva kultūras darbinieka Kārļa Pamata iniciatīvas netālu no Ozoliņa parka cara laika estrādes tiek celts biedrības nams. Līdz ar to jūtama centra veidošanās šajā rajonā- skaista vieta, vēsturiski iezīmēta, bet transporta ziņā ļoti noslogota.
Savu skatījumu par pilsētas nākotnes plānošanu sniedza arī Ikšķiles novada Būvvaldes vadītājs, arhitekts Ivars Bebris.
Galvenās atziņas:
– Jautājums par pilsētas attīstības tendencēm tiešām ir svarīgs un daudzslāņains. Lai uzsāktu mērķtiecīgu teritorijas plānošanu pirmām kārtām vajadzētu definēt galveno stratēģisko attīstības virzienu, kādā Ikšķile gribētu attīstīties. To nosakot, jāņem vērā esošais ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas elementi, apbūves struktūra, transporta un komunikāciju tīkls, kā arī ir vēsturiskās attīstības konteksts mijiedarbībā ar mērķiem, ko gribam sasniegt.
– Nākamais solis – konkrētas mērķtiecīgas programmas, kuras nodrošinātu stratēģiskā mērķa sasniegšanu – par pilsētas funkcionālo zonējumu, par transporta kustības shēmu, nosakot labiekārtotas publiskās telpas un rekreācijas vietas, iespējamos tūrisma attīstības objektus, utt. – kontekstā ar inženierkomunikāciju tīklu un citiem ietekmējošiem faktoriem – visu šo skatot mijiedarbībā un nosakot galvenās darbības sfēras, kuras būtu sadalītas apakšprogrammās ar konkrētiem realizācijas plāniem. Profesionāļu un pašvaldības uzdevums būtu visas šīs programmas līdzsvaroti sabalansēt.
– Trešais solis būtu teritorijas plānojuma ietvaros – paredzēt perspektīvam izplānotam darbības virzienam atbilstošu katras teritorijas izmantošanas veidus – tādejādi radot nepieciešamo nodrošinājumu konkrētu ieceru attīstībai.
Pamatnostādne, domājot par pilsētas attīstības prioritārām lietām, noteikti ir tāda, ka pilsēta iegūs tikai tad, ja tā varēs saglabāt vietas auru. Lai tas notiktu, smalkjūtīgi būtu jāveido pilsētas zonējuma un transporta struktūra – respektējot dabas dotumus.
– Centrālā pilsētas daļa, kuru veido daudzstāvu apbūve un komercobjekti (starp Skolas, Stacijas, Pārbrauktuves ielām, Daugavas prospektu un ātrgaitas autoceļu), būtu saglabājama tādā apjomā, kāda ir, veidojot to daudz detalizētāku un niansētāku, vairāk respektējot gājēju plūsmas, tām atbilstošākas faktūras un mērogu. Varētu veidoties vēl kāds liels sabiedrisks objekts, kura ietekme plānojumā būtu jāņem vērā. iekšējā pilsētas kustība no šīs daļas būtu attīstāma šķērsvirzienā valdošajām (dzelzceļš, ātrgaitas autoceļš) transporta artērijām : 1) pa Daugavas prospektu, Ozolu ielu uz Daugavmalu, kas varētu būt attīstības galamērķis, 2) otrs virziens, kuru būtu jāattīsta – pa Stacijas ielu un Birzes ielu, mēģinot rast risinājumu transporta kustības attīstību līdz Līvciema ielai.
– Ja iepriekšminētā teritorija varētu būt ar komerciālu raksturu, tad turpmākā teritorija aiz autoceļa Daugavas virzienā, varētu būt tieši tā, kas raksturotu Ikšķiles būtību- ainaviska vide ar kultūras objektiem, parkiem, labiekārtotām teritorijām, vasarnīcu apbūvi, tūrisma piesaistes objektiem virzienā pa Ozolu ielu līdz bijušai muižas vietai – ar patreizējo pludmali un skatu uz Daugavas panorāmu.
– Esošā galvenā škērsvirziena kustība no centra uz Daugavu pa Skolas ielu un tālāk Peldu ielu līdz dambim patreiz ir haotiska un nesakārtota, kas būtu kapitāli reorganizējama un tad tā bez šaubām iegūs galveno lomu pilsētas publiskajā telpā. Šim galvenajam pilsētas kustības virzienam vajadzētu rast katrā posmā konkrētu pielietojumu un galā – pie Daugavas noslēgties ar kādu sabiedriski nozīmīgu un ikdienā plaši un pubiski izmantojamu objektu – ar pievilcīgu un labiekārtotu uzeju uz dambja – no jauna paverot pilsētas iedzīvotājiem un viesiem skatu uz Daugavu.
– Runājot par esošo estrādi – uzskatu, ka nepieciešama tās mūsdienīga interpretācija, veidojot to plašāk izmantojamu un ārēji vizuāli pievilcīgāku apmeklētājiem, iespējams papildinot ar kādām telpām, bet obligāti saglabājot esošo kopējo formu, mērogu un raksturu.
LLU Arhitektūras un būvniecības katedras asociētā profesore Aija Ziemeļniece runāja par Ikšķiles kultūrvēsturiskās ainavas telpas saglabāšanu un attīstības vīziju.
Galvenās atziņas:
– Apsveicami, ka pilsētas arhitekts redz vīziju, novērtējot reljefu, kas “nāk” lejā no estrādes kalna un iegūst kulmināciju, dominanti krasta malā, sintezējot to ar modernas arhitektūras formu.
– Ikšķili raksturo 4 spilgti dabas pamatnes elementi-
1) reljefs;
2) atsevišķi koki un koku grupas- brīnišķīgi krāsojas gadalaikos;
3) ūdens ainavas izteiksmīgums;
4) gleznainums- ziedošas pļavas ienāk urbanizētajā telpā.
– Spilgtākās vietas- estrāde, “zaļais ķīlis”, kas meklē sasaisti ar ieeju ūdenī, zaļā artērija- vecā Rīgas- Polockas šoseja, brīnišķīgais skats uz vecajām lauku sētām, vasarā ceļš uz Meinarda salu. Tās visas ir kultūrvēsturiskas telpas.
– Būtu jāsaglabā un jāatjauno koku alejas, koku rindas vecā garnizona parkā,
jāsaglabā skats uz veco muižas baznīcas apbūvi (vertikālo dominanti ar Daugavu un mežu fonu), estrāde- Ikšķiles Dainu kalns ar skatu līniju uz mūžības dvēseļu dārzu- apbedījumu daļu.
Arhitekta, pilsētplānotāja, RTU Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras docenta Edgara Bērziņa sacītā galvenās atziņas:
– Pēc būtības mūsu dzīvē visu nosaka intereses. Svarīgi tās izvērtēt. Ir vēsturiskās, ainaviskās vērtības, bet nebūt visu intereses ir vērstas vienā virzienā. Plānošanas misija ir panākt vienošanos.
– Ikšķile ir ne tikai augoša pilsēta, bet arī jau novads. Vajadzētu prognozēt sekas, domāt uz priekšu. Piemēram, nākotnē jārēķinās ar ātrgaitas šosejas izbūvi, tādēļ noteikti būs vajadzība pēc nobraucamajiem ceļiem.
– Katrs priekšlikums ir ekonomisks, sociāls un telpisks. Risinājums jāpieņem līdzsvaroti.
Tēlnieks Jānis Karlovs uzsvēra, ka
– Vajadzīgs pilsētas plānošanas arhitekts, kas iecerētu veidot pilsētu zaļu un patīkamu.
– Jādomā par zaļo zonu, bērnu rotaļu laukumiem.
– Vajadzīgs kultūras centrs, novada muzejs.
– Jārada zināmu Ikšķiles tēlu, kas sasauktos ar senatni.
– Priekšlaukumu jāveido kā interesantu zaļo zonu.
– Ikšķiles simbolā varētu izmatot lībiešu motīvu. Arheoloģisko izrakumu senlietas varētu attīstīt par tēliem, izstrādājot tos dažādos materiālos.
Savas domas par pilsētas attīstību izteica arī Ikšķiles novada domes teritorijas plānotāja Austra Smeltere, kā arī daudzi citi Ikšķiles iedzīvotāji, deputāti.
Diskusijas noslēgumā savu pozitīvo nostāju un vēlmi darboties pauda Ikšķiles novada domes priekšsēdētājs Indulis Trapiņš.
Paldies visiem, kuri piedalījās diskusijā!
