Ziemassvētkus gaidot

Aizdedzot sveci Adventa vainagā, mēs- māmiņas, Ikšķiles vidusskolas skolotājas, šī skaistā novada iedzīvotājas un arīdzan domes deputātes,

kas pārstāv kultūras, izglītības un sporta komiteju-Inguna Bērziņa un Zane Bēķe -vēlam skaistu šo pārdomu, mīlestības un piedošanas laiku un uzrunājam savus ikšķiliešus, ar kuriem esam kopā domās, vārdos un darbos.

Ap Adventa laiku parasti uzdodam jautājumus. Kas padarīts? Kas vēl darāms? Kur neveicas, kā gribētos? Kādas ir nākotnes ieceres?

Nereti cilvēki vairāk ievēro tās lietas, kas ir problemātiskas un par kurām ir lauzti šķēpi. Labais liekas pats par sevi saprotams.

Esam deputātes, tāpēc uzņemamies atbildību, reizēm kļūdāmies, bet, ja visu laiku domes sēdēs atturētos vai būtu pret, vai novadā vispār būtu iespējama attīstība? Jā, ir mūsu novadā daudz risināmu problēmu, daudz ir arī padarīts, bet vēl vairāk ir jādara, tāpēc vienmēr aicinām uz sadarbību- nākam, darām kopā, nevis āīkstam un kritizējam. Tikai kopā ko paveiksim. Daudzkārt gribas uzdot jautājumu: “Ko pats esi izdarījis, lai te būtu labāk?” Nepietiek ar to vien, kā saukt “es jums te nodokļus maksāju”, to darām mēs visi.  Mums ir svarīgs iedzīvotāju viedoklis, vienmēr atrodam laiku parunāties ar ikšķiliešiem, jo ir jārēķinās ar cilvēkiem, kuri darbojas kolektīvos, apmeklē pasākumus, ne tikai runā, lielākoties ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību.

Kas ir šie karstie punkti, kuri krustu šķērsu apspriesti un radījuši tik daudz emociju…dažādu. Detālplānojuma apspriešana Skolas ielas kvartālam. Mūsuprāt, bez garām un plašām diskusijām ir saprotams, ka pie skolas ir jābūt sporta laukumam, kas atbilst izglītības standartiem un prasībām. Žēl, ka cilvēki, kuri tik aktīvi protestē, ne reizi nav atraduši laiku un iespējas ierasties skolā un pārrunāt šīs lietas. Bērniem ir jādzīvo drošā vidē, tāpēc ir jābūt pie skolas arī transporta kustības aplim, kas to garantētu. Varbūt tiem, kuri noliedz šo projektu, bērni ir izauguši vai mācās citur un tas viņus neskar, bet mūsu pedagogu un skolas administrācijas nostāja ir strikta- ir vajadzīgs šāds satiksmes uzlabojums, kas garantētu bērnu drošību un nodrošinātu labvēlīgākus apstākļus mācību procesam, jo bieži, it sevišķi pavasara un vasaras periodā, mašīnu radītais troksnis ir ļoti traucējošs. Nākamais karsto diskusiju objekts- kultūras nama celtniecība un estrādes renovācija. Ka mūsu novadā ar 8300 iedzīvotājiem ir vajadzīgs kultūras nams- tas ir tikai un vienīgi pašsaprotami. Novadā lielākā daļa zemju ir privātīpašums, līdz ar to izvēles iespējas kultūras nama atrašanās vietai ir gauži mazas, tāpēc tika akceptēts šāds variantsjaunais kultūras nams kopā ar estrādi un kultūras biedrības namu- viss vienotā kompleksā.

Šobrīd vajadzēja būt ieliktiem pamatiem, lai jau pēc diviem gadiem visi varētu izmantot skaistas, sakārtotas, mūsdienu vajadzībām atbilstošas telpās. Kultūras namu gaida lielākā daļa ikšķiliešu, šī gada Valsts svētku pasākumi skaidri parādīja, ka skolas zāle ar 350 skatītāju vietām vien nespēj uzņemties novada kultūras funkciju. Tas pat fiziski nav iespējams, ko apliecina filmas “Rīgas sargi” trīs vakara seansi ar tik pārpildītu skatītāju zāli, ka bija jāienes visi koka soli un pat skolēnu teātra izrādei domātie krēsli. Cilvēki labprāt apmeklē svinīgus un saviesīgus pasākumus, bet šim nolūkam ir nepieciešamas atbilstošas telpas un aprīkojums.

Mūsu novada bērni un jaunieši ir aktīvi dalībnieki deju, mūzikas, teātra, lietišķās un vizuālās mākslas, sporta, vides un tehniskās jaunrades nodarbībās, daudzi no viņiem piedalās vairākos pulciņos, tāpēc šie skaitļi ir tādi, ar kuriem ir jārēķinās. Ikšķiles vidusskolā, kur mācās 600 skolēni, vien ir 30 mākslinieciskās pašdarbības pulciņi ar 792 dalībniekiem, Tīnūžos, kur mācās 172 bērni, arī ir aktīvi pulciņu dalībnieki- 18 pulciņos darbojas 323 skolēni. PII “Urdaviņa” 150 bērni apmeklē mākslinieciskās pašdarbības pulciņus un vēl papildus deju un mākslas pulciņus. Arī mazo bērnu vecāki vēlas, lai būtu tautisko deju kolektīvs, kur piemērotā vidē notiek nodarbības. Tā jau ir tiešā kultūras nama funkcija.

Gandarījums, ka novadā ir vienota kultūras stratēģija-bērni sāk darboties mākslinieciskajā pašdarbībā jau PII “Urdaviņa”, tad turpina skolās, pēc skolas absolvēšanas mēs savus jauniešus redzam jauniešu vai jauktā kora rindās, mūsu novada kolektīvi ir Dziesmu svētku dalībnieki. Ļoti daudzu mūsu absolventu, Ikšķilē dzīvojošo bērnu, iedzīvotāju, radošu un talantīgu cilvēku vēlme ir darboties mākslinieciskajā pašdarbībā, tāpēc sāp, ka nevaram piedāvāt tādas iespējas.

Izlasījām laikrakstā “Dienas bizness” (pielikums “Numurs”2008.gada 5.decembrī) interviju ar joku plēsēju Ufo. Neapspriežot mūsu novada iedzīvotāja Kaspara Upaciera leksiku, šaubāmies, vai viņam un viņa atbalstītājiem vajadzētu lepoties ar to, ka Kultūras ministrijā un Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā ir “izsistuši” Ikšķiles estrādei kultūras pieminekļa statusu. Vai šie cilvēki tobrīd domāja soli uz priekšu- kādi apgrūtinājumi būs šim kultūrvēsturiskajam statusam, kādi līdzekļi būs no iedzīvotāju nodokļiem jāiegulda, lai rekonstruētu estrādi, vai šie “izsitēji” izvērtēja, cik lietderīgi pilsētas centrā atrasties kultūrvēsturiskajam piemineklim ar ierobežotu funkcionalitāti, vai esam ieguvēji vai zaudētāji?

Uzticamies profesionāļiem- arhitektiem, kultūras darbiniekiem, arī Valsts Kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, bet šoreiz mulsina lielā steiga, domes viedokļa neuzklausīšana, jo tieši domei būs jāuzņemas šī pieminekļa uzturēšana. Kultūrvēsturiskais aspekts? Jā, notika Tautas frontes sanākšana, bet tādā gadījumā jau visa Latvija ir kultūrvēsturisks piemineklis! Protestētāji padarīs savu un aizies, bet paliks kultūras darbinieki un iedzīvotāji kā ķīlnieki. Lēmumus nepieņem, vadoties no emocijām, vajadzīgs profesionāls pamatojums. Tāpēc mūsu valstī pastāv likumdošana, lai neveidotos haoss, kas stingri nosaka, kādos gadījumos un kam tiek piešķirts kultūrvēsturiskais statuss. Uzskatām, ka šoreiz šis ir ļoti tuvredzīgs lēmums- piešķirt estrādei kultūrvēsturiska pieminekļa statusu, nedomājot par nākotni.

Estrādi neviens nav grasījies nojaukt, tā paliktu šajā pašā vietā, tikai rekonstruēta. Jā, redzam Ikšķilē ko līdzīgu Dzintaru koncertzālei. Kāpēc nē? Vai mēs to neesam pelnījuši? Žēl, ka cilvēki, kuri, klaudzinot pie māju durvīm, vācot parakstus, izplatot puspatiesības un iesaistot jaunāko klašu skolēnus informācijas lapiņu dalīšanā, nepadomā, ka arī kultūrvēsturiskajam piemineklim tāpat būs vajadzīga rekonstrukcija, bet tās jau būs pavisam citas izmaksas un ierobežojumi. Ja šis ir iksķiliešu lēmums- respektējam, bet turpmāk negribētos dzirdēt mums adresētus pārmetumus, jo gadā vairākus pasākumus organizē skola. 1.septembrī, izlaidumā kāds salijis, sabojājis tērpu vai frizūru un juties slikti…jo līst lietus. Nesens piemērs: pagājušā gada 12.klases izlaidums. Agrā rītā sakārtojam estrādi, uzstādām aparatūru, izpušķojam, ir scenārijs izlaidumam estrādē. Sāk līt lietus, visu ātrumā pārnesam, sakārtojam zāli, mainām scenāriju, piemērojamies zālei…ir pl.12.50, un sāk spīdēt saule, bet mēs aktu zālē ar 350 vietām saspiesti, bez gaisa un nepiepildītām, nerealizētām idejām …Tik ļoti gribētos, lai tajā brīdī būtu klāt šie citādi domājošie, kuri uzskata, ka 500 vietu zāle Ikšķilei ir pārlieku liela un nevajadzīga, lai tieši viņi spētu izskaidrot sava protesta iemeslus un argumentētu viedokli, jo visi esam līdzatbildīgi un par savu rīcību ir jāuzņemas atbildība. Vai šo skaidrojumu sapratīs bērni un jaunieši, kuriem nav, kur vakaros, brīvdienās un svētkos aiziet? Ikšķiles vidusskolā ir ļoti aktīvi vecāki, kuri lielā skaitā un bieži apmeklē skolas pasākumus, ir izveidojuši Vecāku klubiņu, Dzīves skolu, aktīvi darbojas Skolas padomē, un viņiem ir pilnīgi pretējas domas- mums vajag, mūsu bērniem vajag…un mēs viņiem piekrītam. Gribam vai nē- esam atkarīgi no laika apstākļiem, bet bieži vien cilvēki, kuri paši nav ar to saskārušies, nesaprot.

Kāpēc daudzus muzikālos projektus atsakās rīkot brīvdabas estrādēs? Cik vizuāli un estētiski pieņemami ir uz katru brīvdabas pasākumu par lielu naudu īrēt metāla karkasus, pārvietojamās skatuves (sava veida monstrus), lai nodrošinātu pasākuma kvalitāti? Emocijas saka vienu, bet vajadzība kliedz ko citu.

Viss pilnveidojas, attīstās, Ikšķile ir plaukstoša. Ja atceramies Tīnūžu skolas celtniecību- kādas bija pretenzijas, aģitācija, ka nevajag celt. Cik labi, ka arī toreiz uzvarēja veselais saprāts, nevis dažu cilvēku emocijas, jo Tīnūžos nu ir skola, Tīnūži ir atplaukuši, tur notiek brīnišķīgi pasākumi. Mēs, Ikšķiles vidusskolas kolektīvs, mācāmies no viņiem- būt vairāk kopā ar vecākiem, rīkot kopējos pasākumus. Cik aizkustinoši ir Adventes vainaga aizdegšanas svētki Tīnūžos! Šajā gadā vēlreiz pārliecinājāmies, ka Tīnūžu skolai ir vajadzīga aktu zāle, jo saprotam, ko nozīmē vēlu vakarā, pēc sporta nodarbībām pārvērst sporta zāli par skaistu vietu koncertam un pēc koncerta atkal lielā ātrumā visu novākt, lai varētu sportot. Tāpēc arī tas nav apspriežams- vajag gan aktu zāli Tīnūžos, gan jaunu kultūras namu un renovētu estrādi Ikšķilē.

Cienām un respektējam vecākās paaudzes cilvēkus, viņu pieredzi, izdarītos darbus, bet nevaram neņemt vērā arī bērnus, jauniešusuzņēmīgus, radošus un darboties gribošus cilvēkus. Lai arī citu brīdi aizdomājamies un spriežam par sāpīgām jaunatnes problēmām, ar jaunatni viss būs kārtībā. Tie bija mūsu skolas jaunieši, kuri ieteica dažādus variantus, kā labāk pateikties estrādes cēlājiem, pieminēt viņu darbu un ieguldījumu, izveidojot vecās mūra sienas fragmentu kā laikmeta liecību šim tik nozīmīgajam laikam Latvijas vēsturē. Kad Valsts svētku koncertā pensionāru ansamblis Dzidras Ramutes vadībā dziedāja “Mantojumu”, bija emocijas, asaras, cieņa un mīlestība pret vecākās paaudzes cilvēkiem. Jāteic- cepuri nost!- pensionāru apvienībai, kuri bija iniciatori Vislatvijas talkas laikā noorganizēt makulatūras vākšanu, kuru atbalstīja skolas kolektīvs. Tas pierāda to, ka arī vecākās paaudzes cilvēki ir aktīvi, radoši, darboties griboši, arī viņiem vajag telpas, kur sanākt kopā.

Ar labiem vārdiem, domām notiek attīstība, un paveiktajam ir laba aura, nevis ar dusmām, naidu un intrigām. Patiesi priecājamies par skaisto, mūsdienīgo, mīlestības piepildīto luterāņu baznīcas mācītājmāju ar svētdienas skolu, kur savu mājvietu atraduši arī uzņēmīgi, radoši cilvēki- bērnu un vecāku izglītības centrs “Puķuzirnis” ar izciliem speciālistiem, bet viņi nevar veikt kultūras nama funkciju, jo telpas nav tik lielas.

Pirms trim gadiem brīnījāmies un neticējām, ka neviena deputātu sasaukumam nesanāca vienoties ar Ikšķiles kultūras biedrību, bet mēs bijām pārliecinātas un cerējām, ka tieši mums izdosies sākt kopīgu darbu- kopā radījām vīziju par jauno kultūras namu, atjaunotu estrādi, kur savas telpas būs arī kultūras biedrības nama darbiniekiem, ka strādāsim kopā, ka kultūras biedrības nama zāle būs skaista kamerzāle ar labu akustiku, bet augšējā stāvā būs mākslas studija … žēl, ka tie palika sapņi, bet arī šobrīd vēl ceram, ka strādāsim un darīsim kopīgu darbu ar vienotiem mērķiem ikšķiliešu labā.

Ko esam iemācījušās šajā gadā? Nevērt un nelasīt interneta portālos negatīvu informāciju, nekultivēt dusmas, jo ko gan tas mainīs? Vai tas padarīs cilvēku labāku, vai uzlabos kāda dzīvi, cels mūsu dzīves līmeni? Darīsim savu darbu pēc labāks sirdsapziņas un daudzināsim labo! Domām un vārdiem ir tik liels spēks- tie var celt un graut gan mazu, neaizsargātu bērnu, gan stipru un pārliecinātu pieaugušo.

Arī skolā, ja mēs nemitīgi rātos un dusmotos vai kaut kas uzlabotos? Nē! Mēs pieņemam šo nerātneļus, iesaistām nodarbībās un priecājamies, ka piedalās pasākumos. Mēs daudz strādājam, lai bērni nāktu uz skolu ar prieku. Allaž vērts ieklausīties dzīves gudros cilvēkos.

Nesen bijām seminārā par piedošanas psiholoģiju un aizdomājāmies: vai tiešām ir jāaiziet tik tālu, ka sāk brukt attiecības, nevedas darbi, pats sāc slikti justies un slikti izskatīties?

Pasniedzēja uzsvēra: guli gultā un domā, ko Tu dari nepareizi, kam neesi piedevis, kādas dusmas turi, ja slimo… Cilvēki kļūdās, tāpēc viņiem ir nepieciešama piedošana. Ir jāpiedod, jo tā ir mūsu mācību stunda, tā mums grib ko iemācīt. Bieži vien ir sajūta, ka daudzi cilvēki ir apmaldījušies savās skumjās, dusmās, un gribas viņiem palīdzēt. Esam vienisprātis ar Ogu Mandino: “Nepieļaujiet, ka aprunādams un paļādams kāds bojā jums garastāvokli un darba prieku! Atcerieties- lai kritizētu, nav vajadzīgs ne talants, ne gudrība, ne raksturs, ne pašaizliedzība. Nekādām ārējām ietekmēm lai nav pār jums varas, ja vien jūs pats to nevēlaties1 Jūsu dienas ir pārāk vērtīgas, lai tās izšķiestu, cīnoties ar naida, greizsirdības zemiskajiem spēkiem.

Sargājiet savu dzīvi no ļaunuma.” Mīļus, labestības un prieka pilnus Ziemassvētkus!

Ikšķiles novada domes deputātes Inguna Bērziņa un Zane Bēķe

Ikšķiles Vēstis decembra numurs. (faila formats .pdf)