Miegā

1843
Miegā.
Miegā.

Statistika apgalvo, ka cilvēks sava mūža laikā miegā apēdot vismaz 5 zirnekļus.
Ikšķilē gan vairāk.

Bija pelēks ziemas rīts. Kāpēc pelēks? Tāpēc, ka Gunārs pamodās aplam īgns. Nebija  ne sniega, ne ar ko salāpīties… Vēl vakar vakarā sieva bija uzvedusies kaut kā aizdomīgi, un nu atklājās – kāpēc. Kamēr Gunārs gulējis, no mājas bija pazudušas visas sieviešu un bērnu pariktes kopā ar to lietotājiem. „Neba tāda sūda dēļ ies pa zemi vārtīties!“ vecais kanaks pie sevis noburkšķēja. Tomēr sajūta bija tāda… nu, kā ar nazi pa… Neatradis neko ģeldīgu savas dzīves salāpīšanai, Gunārs pagrāba aizdurvē ieslieto „krūmu rūnītāju“ un devās uz pulcēšanās vietu; ja tu gribi vismaz pret vakaru justies kā cilvēks, tad… nu, jā… bet šorīt viņš to darīs ar prieku. Ar niknumu un lepnumu viņš to darīs, un – panāc tik priekšā!…

Plaņorka beidzās vēl lāga nesākusies. No augšas bija nolaista svaiga muļa un ātri tika sadalīta uz galviņām. „Krūmus pa tīro, koki pagaidām paliek“, bosa tonis nepieļāva nekādas interpretācijas. „Un tā, lai pēcpusdienā es varu tur normāli izbraukt.  Ceļinieki brauks skatīties. Un man viņiem jāparāda basa vieta!“

Āmen! Motors iedziedājās kā aizcieties, un Gunārs iešņāpa ceriņos. Žviku, žvaku!.. „Sabakstījuši te visādus… bet apcirpt nejēdz… nu tad – kamēr tu guli, tikmēr es neguļu!“

Darbs gāja no rokas, un pēc brīža Gunāru pārņēma necerēts miers. „Žviku, žvaku!.. Tu man sievu, es tev maku! Par traku? Ne tādus vien mēslus  nākas ēst! Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī… “ Gunārs gandrīz nodziedāja. Jā, tā kā pa miegam…Un rīt jau sieva būs atpakaļ, kur viņa liksies…

Bija pelēks ziemas rīts. „Ko tikai cilvēks nevar izciest?! Virs zemes nav taisnības… un vietas nav pravietim tēvzemē,“ īgņojās mazpilsētas mērs ar padsmit gadu stāžu. „Nu, ko tie cilvēki grib!? Vai tad nav saprotams, ka ar varu strīdēties var tikai ar varu, vai… Nu, pielauziet upi tecēt pretējā virzienā! Jā, var… bet tas jums kaut ko maksās… Par velti tu vari dabūt tikai savu sievu! A ja gribi upesmalā, palejā mīlēt dabu un daiļo meiteni, tad esi tik laipns un uzcel dambi! Aizmaksā! Viņš man te nāks un mācīs… puika! Jāpiezvana uz aģentūru, jāpārprasa vai izdarīts. Tādas lietas jānodara, kamēr daba guļ. Kad tā pamostas, nevienam roka vairs uz to zaļumu neceļas, tad tas maksā dārgāk…“ Un visādas svarīgas domas turpināja spietot tai pilsētas galvas daļā, kuru viņš mēģināja pierast lietot tad, kad neēda.

Bija pelēks ziemas rīts. Un Ikšķilē, Lejas ielā sākās liels jandāliņš. Kaimiņi un kaimiņienes, viens otru drošinādami, bezbailīgi metās ceļā force majeure nesējiem, un apturēja vandālisma bakhanāliju. Žvikužvaks pieklusa, toties griežaminstrumentu vietā visās rokās parādījās telefoni. Nu bija dzirdamas vien atsevišķas daļas no kaut kur izplatījumā notiekošiem dialogiem, kuros varēja jaust gan likteņus, gan lēmumus.

„Bet es jau viņiem teicu!..“

„Vai tad neviens to nevar atcelt!.. “

„Es jau viņus brīdināju, ka šaušu! Bet man taāu cietumā dzīves nebūs, kad uzzinās, par ko es sēžu!…“

„Jā! Viņi stāv man priekšā!.. Un man viņiem kājas jāgriež nost, vai?.. Lai tad viņš pats brauc šurp!“

Pa tam lāgam mazajā Lejas ielā iestūrēja smalks autoaparāts, no kura izrāpās kalniešu (vienas no karojošajām pusēm) – tai brīdī šķita – nu vismaz brigādes ģenerālis. „Viņš…“ „Viņam jau…“ „Un  meita tak…“ Lejas ielas sievietes  atkāpās. Baiļu un pietātes kokteilis dzīslās neatturami dzina viņas atpakaļ aiz žogiem, mājās, drošībā. Ikšķiles varas gaiteņu komandieris ātri novērtēja radušos situāciju un, neklausoties Lejas ielas zaļās frontes atlikušo karotāju argumentos, iekāpa savā debesszilajā spēkratā un, tēvišķi pamājis, grasījās doties uz svarīgākām cīņu vietām. „Krūmi ir aiz sarkanās līnijas! Un tā ir mūsu daļa, nost no ceļa!“ „Bet daļa nevar būt lielāka par veselumu! Un veselais te ir mūsu ielas zaļā seja!“ neatkāpās Lejas ielas aizstāvji. „Mums ir CSDD papīrs, kas apliecina, ka jūsu veselā seja patiesībā ir slima ar lepru! Nost no ceļa, pēdējo reizi brīdinu!“ Un „širhans“ trieca savu dzelzs rumaku tieši virsū skaļākajam zaļās infekcijas perēklim. Tas, pašam par pārsteigumu un dziļu vilšanos, instinktīvi paleca malā, tādā kārtā laupīdams visai Lejas ielai reālu iespēju, atsaucoties uz cilvēku upuriem, uz visiem laikiem apturēt kalniešu eventuālās kaujas operācijas zaļajā un, brīžam, baltajā ieliņā.

Bija pelēks ziemas rīts. Un ļaudis saprata, ka būs spiesti arī turpmāk rīt tos krupjus un zirnekļus. Kas guļ, tas negrēko… bet ir spiests samierināties ar aizdomīgu ēdienkarti.

Gan miegā gan nomodā, gan veselībā, gan slimībā…

Līdz nāve mūs šķirs.

Vai vēlēšanas.

IKSKILE.COM komentārs:

Ir sākusies Lejas ielas rekonstrukcija. Tas priecē. Tomēr  ar iedzīvotājiem, protama lieta, neviens rekonstrukcijas projektu nav apspriedis,
jo zaļās zonas – dekoratīvo dzīvžogu un pat lielu koku likvidācija, kas projektā paredzēta, nez vai gūtu iedzīvotāju atsaucību.
Lai ierīkotu trotuāru, nav obligāti viss iespējamais jāizcērt un jāizzāģē. Savest kaut ko kārtībā, tas nenozīmē – izmest ārā!
Patiesi – ar labiem nodomiem bruģēts ceļš uz elli!

Un pati svaigākā ziņa – izrādās, ka firmai, kas uzvarējusi tenderu par ūdensvada un kanalizācijas ievilkšanu Lejas ielā, ir dots uzdevums darbus noslēgt ar sazāģētā asfaltseguma atjaunošanu. Tas būtu pašsaprotami, ja vien tūlīt pēc tam nākamajai firmai, kas uzvarēs tenderu par Lejas ielas labiekārtošanu, nevajadzētu atkal visu jauno veco segumu plēst nost, lai noasfaltētu ielu pilnībā. Bāgāts dara kā grib, kamēr nabagam atliek vien noskatīties…