Kaut arī nebiju ievērojis nekādas afišas par pasākumu (pieļauju, ka tikai es), blīvais mašīnu parkings (stulbi, ka mēs šī vārda lietošanu uzskatam par normu) pie meliorāciju pārvaldes un pat uz dambīša, liecināja, ka kaut kas notiek. Un notika. Daudziem jau pierastais, AAK (Antīko Automobiļu kluba) rīkotais Kolekcionāru tirdziņš.
Izskatījās, ka cilvēkiem patīk. Daudz apmeklētāju, daudz tirgotāju. Daudz dažādu grupējumu rokeru un viesu no Lietuvas. Lai arī, izņemot laukumu aiz meliorāciju pārvaldes, vairāk neatradu kādu īpašu autostāvvietu, nekādas problēmas novietot auto vai kaut kur iziet kājām neradās.
Meliorāciju teritorijas vārtus rotāja paliels uzraksts BIĻETE 50 SANTĪMI, un A4 lapa, kurā Latvijas Vēstures Institūts vērsās pret Larai Kroftai līdzīgiem indivīdiem ar tekstu:
”Pēdējā laikā ir aktivizējušies arheoloģisko pieminekļu izlaupītāji, kuri veic nelegālus izrakumus un tajos iegūtās senlietas tirgo, piedāvā internetā un antikvariātiem.
Valsts kultūras pieminekļu aizsargājošās un pētošās iestādes ir uzsākušas pretdarbību šīm nelikumībām. Lūdzam AAK , kā sabiedrisku organizāciju ar augstu prestižu sabiedrībā, nepieļaut arheoloģisko senlietu tirdzniecību kolekcionāru tirgū Ikšķilē šā gada 7. septembrī, kā arī turpmākajos kolekcionāru tirgos, kurus organizē AAK.”
Neizskatījās gan, ka tur kāds tirgotu īpašas raritātes. … kā arī ieejas biļetes. Par 50 santīmiem, vismaz es un cilvēki desmit pirms manis dabūja tikai zīmoga spiedienu uz rokas. Biļešu paciņa tā arī nekustīgi palika guļam uz galda. Bet tā laikam arī vienīgā negācija no pasākuma. Par visu bija padomāts, izbraukuma kafejnīca, pārvietojamās tualetes, un saulains laiks virs plus divdesmit .
Tirdziņš pārsteidza ar piedāvājumu klāstu. Izskatījās, ka te varēja nopirkt visu no pagājušā gadsimta līdz pat mūsdienām. Milzīgs Padomju armijas formu, apbalvojumu un citu rekvizītu piedāvājums. Tik pat vareni pārstāvēta arī fašistiskā Vācija. Nedaudz- vecāki laiki. Ar zobeniem, monētām, apbalvojumiem, grāmatām. Pat mēbelēm.
Veci rati un ragavas, kaudzēm it kā strādājoši šaujamieroāi, ģipša Ļeņina un Staļina krūšutēli, pāris pirmskara automašīnas, Padomju Latvijas karogs, vērpjamais ratiņš, gramofonu un patafonu kolekcija (visi plašu spēlētāji lieliskā stāvoklī). Pāris vietās tirgoja mopēdus ”Rīga-7”, ”Rīga-11” un ”Rīga-12”. Vīri no Lietuvas- viens pret viens atlietas vācu kara laika nozīmes, piespraudes un pat svaigi šūtas virsnieku formu un cepuru kopijas. Visam pa vidu kāds mūsu valsts pārstāvis bija atvedis divas kastes ar baravikām. Tirdzniecība gan viņam negāja necik. Kaudzes ar vecām auto un moto rezerves daļām, veci pulksteņi, mūslaiku policijas formas uzšuve (!) un viena kaut kāda, āzim līdzīga, izbāzta dzīvnieka galva.
Pat neko nepērkot bija interesanti un palika labs iespaids, ka tik daudzus cilvēkus vieno interese par vēsturiskām relikvijām.
Nākošajā dienā nekas neliecināja, ka zālājos būtu stāvējušas automašīnas. Tāpat, kā nekad nekas neliecina par izbraukātiem zālieniem pēc represēto salidojumiem, Jāņiem un gadatirgiem. Pēc dienas, divām viss ir atkal kārtībā, ne jau tādēļ pārvērst mūsu pilsētu par milzu asfalta placi.
Gints
