PILSĒTAS DVĒSELE

Ikšķiles Estrāde 2008.gada vasarā.
Ikšķiles Estrāde 2008.gada vasarā.

“Pārdomas par Ikšķiles centra veidošanu.”

Pilsētas, apdzīvotas vietas dvēsele, tās dzīvā, elpojošā sirds ir vieta, kuru mīl paši pilsētnieki un kuru, minot šo pilsētu, iedomājas visi pārējie, kas reiz tajā ir bijuši.

Rīgai tā ir Daugavas krastmalai piegulošā vecpilsēta, Siguldai – Gaujas senleja ar tur esošajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem, Kuldīgai – sarkano ķieģeļu mūra tilts pie Ventas rumbas, Cēsīm – tās brīnišķajā parkā pils ar brīvdabas estrādi.

Tās ir vietas, kur cilvēka veidotais organiski saskaras ar dabas doto.

Bet kā tas veidojies 20.gadsimta otrajā pusē mūsu tik daudz cietušajā Ikšķilē?  Četru joslu šoseja pārgrieza Ikšķili uz pusēm, Rīgas HES ūdenskrātuve likvidēja unikālos dolomīta stāvkrastus un Daugavas salas un krāces, nožēlojamā stāvoklī atstājot pirmās mūra celtnes Baltijā vecās baznīcas drupas.

20.gadsimta 80. gadu sākumā jūtīgi un organiski izbūvētā brīvdabas estrāde Daugavas senkrasta malā pie vecā Kultūras biedrības nama cilvēkiem iepatikās uzreiz. Pamazām šī vieta kļuva par pilsētas emocionālo centru ne tikai ikšķiliešiem vien.

Gājējam un arī braucējam, kas ierodas Ikšķilē, paveras skats uz zaļu vai balta sniega klātu nokalni, kas noslēdzas ar zemu, vietējā dolomītā veidotu būvi, kura asociatīvi saistās ar Daugavas stāvkrastiem. Aiz tās skaidri sajūtams plašums un gaišums, kas sola tūlīt ieraudzīt skatu uz Daugavas senleju. „Tiešais savienojums” ar debesīm! Līdzīgas izjūtas, iespējams, var gūt tikai kalnos vai stāvot jūras krastā. UN TAS ATRODAS PAŠĀ PILSĒTAS CENTRĀ!

Vienmēr ir bijis prieks par šo vēl nesabojāto vietu, kas, jūtīgi, gudri un talantīgi rekonstruēta, kā arī rūpīgi uzturēta, varētu kļūt par unikālu pilsētas centru, savā ziņā – Ikšķiles simbolu. IKŠĶILE IR PILSĒTA AR AINAVISKI IZCILU, BRĪVU, MASĪVI NEAIZBŪVĒTU, EMOCIONĀLI PIESĀTINĀTU CENTRU!

Domājot par pilsētas centra plānojuma projektiem, to nedrīkst novērtēt par zemu. Jābūt milzīgai atbildībai. IR RUNA PAR VIENU NO PĒDĒJĀM (lai neteiktu, ka par pēdējo) AINAVISKI VĒL SAGLABĀJUŠOS ŠĪS SENĀS APDZĪVOTĀS VIETAS TERITORIJU.

Gan 20.-30.gados klasiskās, Latvijas ainavai gadsimtos organiskās formās būvētais Tautas nams, gan 60.gados lakoniskos, neuzkrītošos apjomos celtā skolas ēka visumā respektē šo unikālo vietu, ainavu.

Neapšaubāmi, ka Ikšķilei nepieciešams laikmetīgs kultūras centrs, bet tam jābūt PATIESI LAIKMETĪGAM. Jau 20.gadsimtā, bet jo īpaši šodien izpratne par laikmetīgo un moderno arhitektūrā un vides mākslā pirmām kārtām NEĻAUJ IGNORĒT esošās ainaviskās un kultūrvēsturiskās vides vērtības, kvalitātes.

Uzskatu, ka piemērots, laikmetīgs variants varētu būt esošā kultūras nama un estrādes kvalitatīva restaurācija un rekonstrukcija, iespējams, ēkas paplašināšana, veidojot piebūvi, kas funkcionāli atbilstoši un arhitektoniski jūtīgi saistītu to ar brīvdabas estrādi.

Ir 21.gadsimts. Cilvēki visā pasaulē domā un dara visu iespējamo, lai atslogotu gan  lielu, gan mazu pilsētu centrus no intensīvas satiksmes. Centrālās ielas bieži tiek slēgtas transportam, pārveidotas par gājēju zonām. Tiek veidota pilsētniekiem un pilsētas viesiem draudzīga, mājīga vide, atrodot vietu mākslas darbiem, vides objektiem, mazajām arhitektūras formām. Pilsētu centros tiek stādīti lieli koki. Nav jābrauc uz Londonu, lai par to pārliecinātos. Var aizbraukt uz Līvāniem vai Ogri.

Bet ikšķiliešiem pašu domes darboņi, neraugoties uz daudzskaitlīgajiem nopietnajiem un argumentētajiem iedzīvotāju iebildumiem un protestiem detālplāna projekta sabiedriskās apspriešanas laikā, turpina iegalvot, ka labākais Ikšķilei un iedzīvotājiem ir zaļā pilsētas centra pārvēršana lielā satiksmes mezglā, gleznainās ainavas iznīcināšana, koku izciršana. Kas notiek Ikšķilē?

Ignorējot galvenās vērtības, vide zaudēs savu kvalitāti un pilsēta zaudēs savu seju, savu dvēseli.

Aicinu Ikšķiles iedzīvotājus un novada domniekus būt atbildīgiem, gudriem, laikmetīgiem  domāšanā un rīcībā. Mums un mūsu bērniem būs jādzīvo vidē, kas radīta šodien.