Vēstule par purviem uz ceļa …

Jau gadiem nesakārtotā gājēju pāreja caur peļķi.
Jau gadiem nesakārtotā gājēju pāreja caur peļķi.

Labrīt!

Pamats rakstam vai vienkārši manas emocijas, bet nevaru atturēties uzrakstīt. Mans vakara pārgājiens ar bērnu ratos izvērtās līdzīgs bezceļu tūrismam.
Dzīvoju Lejas un Īsās ielas rajonā.

Uz Ikšķiles centru devos pa Miera, Pakalnu un Priežu ielām, kuras klāj vienas vienīgas peļķes un dubļi līdz pat Birzes ielas, kuru klāj tikai peļķes. Ikšķiles centrs – viens vienīgs ūdens. Atceļā no bērnudārza, labāka mājupceļa meklējumos, devos Lejas ielas virzienā pa Strēlnieku ielu, kas turpinās gar domi un ved lejā pa kalnu līdz Lejas ielai. Un tur – apgaismojuma laternas izdegušas un šaurais ceļš no kalna ejams pilnīgā tumsā.

Tālāk Lejas iela virzienā uz Saulkalnes pusi – vienkārši kā dīķis līdz pat Lejas veikalam. Gan es, gan bērns brienam pa ūdeni, turklāt pa sniega putru cenšos izstumt mazā bērna ratus. Garām brauc mašīnas, kuras gan pieklājīgi piebremzē, bet tāpat šļakstina ūdeni, jo ceļa segums zem ūdens ir bedres, bedres, bedres. Tālāk Lejas iela – ar vienu degošu apgaismes laternu, dubļi, ūdens … Šī noteikti nav vienīgā tāda iela!

Manas pārdomas par tēmu – kur mēs vispār dzīvojam? Manuprāt, Ikšķiles dome, savā nemainīgajā ilgtermiņa valdīšanas laikā, Ikšķili ir novedusi līdz kliņķim! Pilsētas teritorijā, ejot kājām, cilvēka cienīgā veidā nav iespējams nokļūt mājās! Cilvēki dodas uz un no darba, skolnieki, bērni. Mēs taāu neesam dubļu rūķi, ikdienā nestaigājam “pufaikās” un “gumijniekos”!

Paldies.
Agnese

28.11.2008